in this bright future, you can't forget your past..

Ja es nebūtu es, es pilnīgi noteikti izvairītos no jebkāda kontakta ar sevi, jo, principā, man tādi cilvēki nepatīk.
Es kādreiz tāda nebiju un es negribu tāda būt.
Gribu kādu mēnesi nodzīvot viena kaut kādā meža būdā, vai kalnu namiņā ar kamīnu un sakārtot savu slimo prātu, jo tur notiek kaut kas nevienam nesaprotams un neaptverams.
Pirmo reizi dzīvē tik ļoti nesaprotu, ko gribu darīt, ko daru un vispār, kas es esmu.
Pilnīgi jebkurā dzīves jomā.

Es sevi nežēloju, tikai konstatēju faktus.
Nekad, nekad, nekad nedrīkst sākt sevi žēlot, jo vot tad būs žopa visīstākā.

Pēc, aptuveni, nedēļas es plānoju sajukt prātā.

Audzinātāja: "kur tu vakar vazājies?"
Mārtiņš: "nu kāpēc jūs pazvanījāt maniem vecākiem!? šie tagad nogrieza man budžetu līdz minimumam."
Audzinātāja: "pats vainīgs!"
Mārtiņš: "ko es tagad ēdīšu!? varēšu sēdēt kojās un grauzt tapetes no sienām!"
Audzinātāja: "moš sāksi uz skolu nākt."
Mārtiņš: "jā, tagad aizbraukšu mājās, mani vispār zarā pakārs! negribat končiņu, skolotāj?"

Visvairāk man pietrūkst tas, kā viņš smējās par mani un viņa acīs vienmēr varēja redzēt, cik piemīlīgu un mazu viņš mani redz.
Es gribu atkal justies maza, mazītiņa.
Lūdzu, lūdzu neļauj man pārvērsties par vientuļu salu.
Lūdzu..