in this bright future, you can't forget your past..
..are you satisfied with the life you're living?
Ar mammu norunājām raudāt kā plēstas, kad pārvāksimies.
Tagad palikusi aptuveni nedēļa līdz rudulīgajām kastu pakošanas dienām.
Visai savādi šķirties no manām pirmajām, apzinātajām mājām, bet tā jau ir, pārvāksimies un uztasīsim sev jaunas mājas no absolūti bezpersonisks vietas, kuras agrāk par mājām sauca citi.
Man tikai riebjas, ka manas mājas ir tik ļoti centrā, tik ļoti tādā vietā, kurai būs jāiet garām bieži, kur tik ļoti vienmēr sanāks neapzināti ielūrēt logos un atcerēties kā izskatījās istaba tajā logā un kā tajā.
Man noteikti vienmēr likies, ka tur cilvēki dzīvo tāpat kā dzīvojām mēs, ar lielo gultu oranžajā istabā un milzīgo kluča televizoru zaļajā istabā.
Es jau tagad vizualizēju kā ar mammu tecināsim puņķus uz kastēm, kurās iepakotas mammas šķīvju un vīna glāžu kolekcijas.
Lai gan nekas nepārspēs milzīgā skapja revidēšanu.
Kā mammai nāksies šķirties no saviem noputējušajiem 80to gadu kostīmiņiem.
Kā no viņas plūdīs visādi lame attaisnojumi: "man liekas, ka šito es vēl kādreiz uzvilkšu tur un tur.." :D
Protams, nevar aizmirst tupeļu skapi, pie kura visticamāk raudāšu arī es, jo kā gadījies es esmu īsta savas mātes - apavu dievietes, meita.
Kas vēl? Vannas istaba! Cik riebīgi būs noņemt mūžīgi netīro spoguli no virsizlietnes. Tur ir aizvadīti tik daudzi rīti grūžot mammu un viņas slapjo matuērkuli prom, lai tiktu pie fēna, kas rītos bija viņas labākais draugs.
Lai gan tulīt man arī ienāk prātā - man šķiet, ka mamma vairs nav tā pati glamūrīgā džuse, kas nevarēja aiziet svētdienas rītā uz veikalu pēc piena bez perfektās frizūras un pareizā lūpukrāsas toņa.
Man liekas, ka draudziņš mammu pataisījis par dabīgi skaisto, balināto blondīni.
Lai gan patiesībā, ko gan es zinu, neesmu veselu mūžību redzējusi mammu taisoties uz iešanu ārā, es pat vairs neatceros cik feini viņa izskatāš no rīta pamodusies un izpūrusi un mazliet aizpampusi. Toties atceros, ka rītos viņa samiegojusies nāca uz virtuvi pēc kafijas un tikko manāmi streipuļoja. Man šķiet, ka es arī rītos pirms kafijas streipuļoju.
Man patika dzīvot ar mammu.
Ne jau tā, ka man nepatiktu dzīvot ar Kārli un Pinkiju.
Ai, mamma vienkārši rocks un Kārlis arī un Pinkija vēl vairāk, viņai vakar, starpcitu, bija dzimšanas diena, palika gadiņš.. Man ir gadu vecs kaķis! Tik forši.
Man ir labi, lai arī pārsvarā nedēļas dienu, es izskatos pēc loses ar netīru šķīvi rokā un kasu vēderu, aģinočkā skatoties bīstamās mājsaimnieces.
Pēc otrā aliņa tā ir, ja šis ir pirmais aliņš ļoti ilgā laikā.
Un man šķita, ka pēc 26.februāra mana dzīve būs viens vienīgs aliņš un izklaide.
Džīz!
Labunakt. (Es runāju tā itkā pēc lielā, skaistā dzīvokļa pašā centrā pārvāktos uz tiltapakšu, tā jau nav, es pārvācos uz mazāku dzīvokli centrā, kur vannas istabā ir rozā flīzes ar sirsniņām un agrāk tur dzīvoja milzīga auguma politologs, kura vārdu es nevēlos izpaust (vienmēr esmu gribējusi tā uzrakstīt, tas izklausās tik noslēpumani)) ;D
P.S. Es tiešām nesaprotu, kurš šito huiņu lasa, cilvēki, jums darīt nav ko?
Tagad palikusi aptuveni nedēļa līdz rudulīgajām kastu pakošanas dienām.
Visai savādi šķirties no manām pirmajām, apzinātajām mājām, bet tā jau ir, pārvāksimies un uztasīsim sev jaunas mājas no absolūti bezpersonisks vietas, kuras agrāk par mājām sauca citi.
Man tikai riebjas, ka manas mājas ir tik ļoti centrā, tik ļoti tādā vietā, kurai būs jāiet garām bieži, kur tik ļoti vienmēr sanāks neapzināti ielūrēt logos un atcerēties kā izskatījās istaba tajā logā un kā tajā.
Man noteikti vienmēr likies, ka tur cilvēki dzīvo tāpat kā dzīvojām mēs, ar lielo gultu oranžajā istabā un milzīgo kluča televizoru zaļajā istabā.
Es jau tagad vizualizēju kā ar mammu tecināsim puņķus uz kastēm, kurās iepakotas mammas šķīvju un vīna glāžu kolekcijas.
Lai gan nekas nepārspēs milzīgā skapja revidēšanu.
Kā mammai nāksies šķirties no saviem noputējušajiem 80to gadu kostīmiņiem.
Kā no viņas plūdīs visādi lame attaisnojumi: "man liekas, ka šito es vēl kādreiz uzvilkšu tur un tur.." :D
Protams, nevar aizmirst tupeļu skapi, pie kura visticamāk raudāšu arī es, jo kā gadījies es esmu īsta savas mātes - apavu dievietes, meita.
Kas vēl? Vannas istaba! Cik riebīgi būs noņemt mūžīgi netīro spoguli no virsizlietnes. Tur ir aizvadīti tik daudzi rīti grūžot mammu un viņas slapjo matuērkuli prom, lai tiktu pie fēna, kas rītos bija viņas labākais draugs.
Lai gan tulīt man arī ienāk prātā - man šķiet, ka mamma vairs nav tā pati glamūrīgā džuse, kas nevarēja aiziet svētdienas rītā uz veikalu pēc piena bez perfektās frizūras un pareizā lūpukrāsas toņa.
Man liekas, ka draudziņš mammu pataisījis par dabīgi skaisto, balināto blondīni.
Lai gan patiesībā, ko gan es zinu, neesmu veselu mūžību redzējusi mammu taisoties uz iešanu ārā, es pat vairs neatceros cik feini viņa izskatāš no rīta pamodusies un izpūrusi un mazliet aizpampusi. Toties atceros, ka rītos viņa samiegojusies nāca uz virtuvi pēc kafijas un tikko manāmi streipuļoja. Man šķiet, ka es arī rītos pirms kafijas streipuļoju.
Man patika dzīvot ar mammu.
Ne jau tā, ka man nepatiktu dzīvot ar Kārli un Pinkiju.
Ai, mamma vienkārši rocks un Kārlis arī un Pinkija vēl vairāk, viņai vakar, starpcitu, bija dzimšanas diena, palika gadiņš.. Man ir gadu vecs kaķis! Tik forši.
Man ir labi, lai arī pārsvarā nedēļas dienu, es izskatos pēc loses ar netīru šķīvi rokā un kasu vēderu, aģinočkā skatoties bīstamās mājsaimnieces.
Pēc otrā aliņa tā ir, ja šis ir pirmais aliņš ļoti ilgā laikā.
Un man šķita, ka pēc 26.februāra mana dzīve būs viens vienīgs aliņš un izklaide.
Džīz!
Labunakt. (Es runāju tā itkā pēc lielā, skaistā dzīvokļa pašā centrā pārvāktos uz tiltapakšu, tā jau nav, es pārvācos uz mazāku dzīvokli centrā, kur vannas istabā ir rozā flīzes ar sirsniņām un agrāk tur dzīvoja milzīga auguma politologs, kura vārdu es nevēlos izpaust (vienmēr esmu gribējusi tā uzrakstīt, tas izklausās tik noslēpumani)) ;D
P.S. Es tiešām nesaprotu, kurš šito huiņu lasa, cilvēki, jums darīt nav ko?