in this bright future, you can't forget your past..

"Viņš gulēja pie datora, sarāvies uz krēsla."

Man dun galva, es gribu, lai nebeidzas.
Nuu, nebeidzas vēl tie multeņu vakari, kuri it kā man nepatika, bet tomēr, es negribu, lai vairs nav.

Ak jā, vairs nekādu sapņu, no kuriem pamosties asarās.
Punkts.

OO..
Biežāk šitā!-->

Marika: "Kad vilksies mājās?"
Mamma: (ārkārtīgi laimīga un pamatīgi iereibusi)"OOi, zaķulīt, es šonakt nebūšu. Mēs sēžam tajā bāriņā. Man pižiks galvā. Ko jūs tur darat?"
Marika: "Kas ir mēs? Es esmu viena."
Mamma: "Ai, nu ko tu viena tur dari?"
Marika: "Taisos piepīpēt tavu virtuvi."
Mamma: "Aa, nu labi, beidz sēdēt mājās, ej kaut ko padarīt."
Mamma: "Atā, zaķulīt!"
Marika: (aizpīpē cigareti)"Mhm..."

Man ir sešpadsmit gadu un māte pohujiste. Priecāties, vai raudāt? Tagad man, protams, prieks, bet ja es izaugšu par loseni, kas neko nemāk un nezin, man gribēsies raudāt.

Ak vai, mans celis atgādina jēlu cūkgaļu, tur kaut kas, nez kāpēc nokrita un izskatās pēc resnās zarnas no iekšpuses.
Par manu asti nemaz nerunājot.

Gribu kaut ko jauku.
Jā, jā, smieklīgi.
Es, jā, es.
Es gribu kaut ko jauku.
Tas nebija sarkasms.

Sestdienas vakarā palikt mājās.
Sēdēt virtuvē uz grīdas, dzert mammas vīnu un pīpēt istabā.