in this bright future, you can't forget your past..
..are you satisfied with the life you're living?
jāļauj dzīvot tiem, kam tāpat kādreiz jāmirst
Posted on 2007.10.24 at 20:03
Es varētu rakstīt par dzirkstošu rozā šampanieti, kas smird pēc acetona, par izdomātiem, koši sarkaniem kokteiļu ķiršiem un kā tas viss sastumpts smalkā glāzītē uz tieva kātiņa..uz trausla galda no stikla, kurš pārklāts ar pretīgi violetu velvetu un plānu tillu. Es to visu varētu nosaukt par bordeli, kur kailas sievietes vārtās no vienas spilgti sārtas sofas līdz tiem baltajiem pūkainajiem tepiķiem, par kuriem reiz jau runāju..
katrā ziņā, mēs tiksimies nākošajā dzīvē, kad abi būsim kaķi, taču ne par to ir stāsts..stāsts galīgi nav par to..nē, nav pat stāsta.
Mēs taču visi piedzimstam, lai agrāk vai vēlāk nomirtu. Atšķiras tikai uztvere. Citi par nāvi sapņo, citi baidās. Sakiet, ja mēs visi mēdzam sarunāties ar sevi. Mēdzam taču? Kāpēc mani uztver par jukušu, ja es slīdu pa ielu, kaut kādās nevajadzīgās vajadzībās, sarunājoties ar sevi? Kāpēc man ir jādara tas dušā, vai tualetē pļūtot, kāpēc es to nevaru darīt sabiedrībā, ja to tāpat dara ikviens. Es jau šobrīd nerunāju par nokārtošanos, kura arī jāveic vienatnē, bet pat ko pavisam citu. Ja varam veidot dialogus, kāpēc nevaram veidot monologus, kuriem klausītāji esam mēs paši?
Par taisnību jau var ilgi un dikti, jo ziniet, pat tie, kas runā aplamākās aplamības, var savu domu pagriezt tādā aspektā, ka tā tomēr izrādīsies taisnība. Taisnības māk ievest netaisnībās, kuras arī ir taisnība. Principā gudrākais gudrāks par gudro, tur neko neizdarīt.
Ai, lai no kuras puses skaties, vienalga nonākam līdz vienam secinājumam, ka viens čakarē otru, bet kāds cits čakarē čakarētāju.
Cik domu var rasties vienā galvā? Zinu, ka vajājošās domas moka un tamborē vājprātu, iespējams es esmu vājprātīga, iespējams mēs visi tādi esam, bet ne jau kādam no mums par to spriest. Man bail no rītiem vērt vaļā acis, esmu to jau teikusi, man riebjas, ka kaut kas mainās, es nekad neesmu varējusi pierast.
Blofot nav modē, patiesībā meli nekad nav bijuši modē, bet es savukārt modei nesekoju un nekad neesmu sekojusi.
Viena lieta, ko patiesi man gribētos ir uz vienu dienu nomirt un tad paskatīties, kuram es vispār,jebkad esmu kaut ko, kaut nedaudz,nozīmējusi un kuri tikai izliekas.
katrā ziņā, mēs tiksimies nākošajā dzīvē, kad abi būsim kaķi, taču ne par to ir stāsts..stāsts galīgi nav par to..nē, nav pat stāsta.
Mēs taču visi piedzimstam, lai agrāk vai vēlāk nomirtu. Atšķiras tikai uztvere. Citi par nāvi sapņo, citi baidās. Sakiet, ja mēs visi mēdzam sarunāties ar sevi. Mēdzam taču? Kāpēc mani uztver par jukušu, ja es slīdu pa ielu, kaut kādās nevajadzīgās vajadzībās, sarunājoties ar sevi? Kāpēc man ir jādara tas dušā, vai tualetē pļūtot, kāpēc es to nevaru darīt sabiedrībā, ja to tāpat dara ikviens. Es jau šobrīd nerunāju par nokārtošanos, kura arī jāveic vienatnē, bet pat ko pavisam citu. Ja varam veidot dialogus, kāpēc nevaram veidot monologus, kuriem klausītāji esam mēs paši?
Par taisnību jau var ilgi un dikti, jo ziniet, pat tie, kas runā aplamākās aplamības, var savu domu pagriezt tādā aspektā, ka tā tomēr izrādīsies taisnība. Taisnības māk ievest netaisnībās, kuras arī ir taisnība. Principā gudrākais gudrāks par gudro, tur neko neizdarīt.
Ai, lai no kuras puses skaties, vienalga nonākam līdz vienam secinājumam, ka viens čakarē otru, bet kāds cits čakarē čakarētāju.
Cik domu var rasties vienā galvā? Zinu, ka vajājošās domas moka un tamborē vājprātu, iespējams es esmu vājprātīga, iespējams mēs visi tādi esam, bet ne jau kādam no mums par to spriest. Man bail no rītiem vērt vaļā acis, esmu to jau teikusi, man riebjas, ka kaut kas mainās, es nekad neesmu varējusi pierast.
Blofot nav modē, patiesībā meli nekad nav bijuši modē, bet es savukārt modei nesekoju un nekad neesmu sekojusi.
Viena lieta, ko patiesi man gribētos ir uz vienu dienu nomirt un tad paskatīties, kuram es vispār,jebkad esmu kaut ko, kaut nedaudz,nozīmējusi un kuri tikai izliekas.