in this bright future, you can't forget your past..
..are you satisfied with the life you're living?
sūdaini koki.
Posted on 2007.10.21 at 22:33
Jāpierāda ir ar darbiem, ne vārdiem.
Velns, ar DARBIEM, ne VĀRDIEM! NE! vārdiem!
Man šķiet, ka es nekad neesmu zinājusi neko par viņiem. Viss ir tik svešs, tik neīsts, tik uzspēlēts. Visi pataisa sevi par ķēmiem. Bļe, man nav ko teikt, nē, nu ir daudz, bet nenāk uz āru. Gluži kā bezmiegs, vai aizcietējums. Neglīts salīdzinājums, bet neesmu jau galu galā nekāda francūziete, vai kas tamlīdzīgs, kas skaitās skaists.
Toties es izrādās esmu čirkaina.
Velns, ar DARBIEM, ne VĀRDIEM! NE! vārdiem!
Man šķiet, ka es nekad neesmu zinājusi neko par viņiem. Viss ir tik svešs, tik neīsts, tik uzspēlēts. Visi pataisa sevi par ķēmiem. Bļe, man nav ko teikt, nē, nu ir daudz, bet nenāk uz āru. Gluži kā bezmiegs, vai aizcietējums. Neglīts salīdzinājums, bet neesmu jau galu galā nekāda francūziete, vai kas tamlīdzīgs, kas skaitās skaists.
Toties es izrādās esmu čirkaina.
Man gribas ko skaistu un jauku.
Gribas pašai tādai būt. Kuram negribētos? Es gan neprotu izcelties.
Es pēdējā laikā esot pasākusi runāt klusāk, lēnāk, samtaināk? Ja es tam piekrītu, tad man pašai šķiet, ka tie, kas mani pazīst labāk, tiem liekas, ka kļūstu jaukāka, viņiem, laikam liekas, ka tā var nokļūt man tuvāk, nu, ka esmu pielaidīgāka, ne tik tāla vairs. Savukārt, tiem, ar kuriem parunāju vienreiz gadā, pirmoreiz mūžā, vai vienkārši reti, tie šķiet, baidās no manis vēl par vienu plusu vairāk. Tie, protams, ir tikai mani novērojumi no malas, cik nu malas, taču tomēr. Es gribētu pāris lietas atgriezt atpakaļ un nedaudz izmainīt. Tas kā divi taustiņi: Back un Enter. Kaut kā tā.
Esmu skumja, bet arī manas skumjas mainījušās, tā runā, es paliekot kā pūkains zvēriņš skumjās, ne kā kaut kāds nikns sniega cilvēks, kas iznīcina visu ceļā, kā tas esot bijis agrākajās manās skumjās.
Es nezinu, viņi šķiet, par daudz runā, bet ja šie nerunātu, es nezinātu, kas manī mainās.
Gribas pašai tādai būt. Kuram negribētos? Es gan neprotu izcelties.
Es pēdējā laikā esot pasākusi runāt klusāk, lēnāk, samtaināk? Ja es tam piekrītu, tad man pašai šķiet, ka tie, kas mani pazīst labāk, tiem liekas, ka kļūstu jaukāka, viņiem, laikam liekas, ka tā var nokļūt man tuvāk, nu, ka esmu pielaidīgāka, ne tik tāla vairs. Savukārt, tiem, ar kuriem parunāju vienreiz gadā, pirmoreiz mūžā, vai vienkārši reti, tie šķiet, baidās no manis vēl par vienu plusu vairāk. Tie, protams, ir tikai mani novērojumi no malas, cik nu malas, taču tomēr. Es gribētu pāris lietas atgriezt atpakaļ un nedaudz izmainīt. Tas kā divi taustiņi: Back un Enter. Kaut kā tā.
Esmu skumja, bet arī manas skumjas mainījušās, tā runā, es paliekot kā pūkains zvēriņš skumjās, ne kā kaut kāds nikns sniega cilvēks, kas iznīcina visu ceļā, kā tas esot bijis agrākajās manās skumjās.
Es nezinu, viņi šķiet, par daudz runā, bet ja šie nerunātu, es nezinātu, kas manī mainās.