in this bright future, you can't forget your past..
..are you satisfied with the life you're living?
Atcerējos, tās stundas pēc skolas, kad lielā barā savācāmies un plūdām uz manu māju. Pīpējām ūdenspīpi un visi, un visiem bija labi.
Atceros, izmocītos rītus autobusos, braucot no Matīsa grautiņiem.
Atceros, kas bija pirms tā - vasaras, kad man neko daudz nevajadzēja, tikai reizi pa reizei iziet ārā pavārtīties pie strūklakas ar savām meitenēm.
Atceros, spontāno domu, taisīt piparkūkas, no galvas līdz kājām būt miltainiem un censties, piparkūku mīklas klucī, atstāt savu sejas nospiedumu.
Atceros, kā sēdējām manā virtuvē, ap galdu, kura vidū bija sakaltusi šķiņķmaizīte, mēs dzērām alu no šampja glāzēm.
Atceros, kā aizbraucām līdz Alisei, kura dzīvo konkrētā dibenā, kura mūs negribēja un atšūva.
Atceros, kā plosījāmies manā vannas istabā.
Atceros, Jēkaba verandu, atceros, cik labi reiz bija, tur segā ietunušām sēdēt ar kafijas krūzi un cigareti, vērot pabalējuši zilu pamali un Andejsalu.
Atceros, kā krāsojām istabas sienas, atceros, kā krāsojām griestus un atceros cik ļoti mums apnika.
Atceros, kā gājām sēdēt Bastejkalnā ar gotiem, mēs centāmies iejusties un viņi, laikam bija tādā tūtē, ka viņiem netraucēja tas, ka mēs nebijām gõtes.
Atceros demokrātiju skolā. Atceros, kā vārtijāmies trīs izlietņu vestibilā pa grīdu, atceros, kā mainījām gleznas un kā tā viena mūždien krīt kādam uz galvas.
Atceros, Trešdienu Liecību, diena, kad staigāju paššūtos svārkos un nedabūju liecību, jo nebiju to atnesusi, tāpēc bija jāiet nākamajā nedēļā, kad es, protams, aizgāju esot smagā tūtē un smirdot pēc visas pasaules cigaretēm.
Atceros, kā aiz dusmām ar dibenu, savās baltajās biksēs, iesēdos melnās smiltīs un kārtīgi iezieķēju.
Atceros, kā gaidīju poliklīnikā savu deguna kakla procedūru, bet Marta ķēra kompromātus par blakus sēdošām kundzītēm gados.
Atceros, laikus, kad Gauja bija otrās mājas, kā piektdienas vakaros tur dejojām uz letes.
Atceros, kā pagājušā gada Saulkrastu Jazzā, mēs piedzērāmies, trīsreiz, pludmalē, atstutējušās pret lielu akmeni un čurāt skrējām lielā zālē.
Atceros, kā dzīvojos uz peroniem, ar apakšbiksēm galvā.
Atceros, kā "mēs visi kādu dienu būsim brīvi".
Atceros, kā pārgērbāmies telefonbūdiņā, jo mums pakaļ dzinās urlu bērni.
Man apnika.
Atceros, izmocītos rītus autobusos, braucot no Matīsa grautiņiem.
Atceros, kas bija pirms tā - vasaras, kad man neko daudz nevajadzēja, tikai reizi pa reizei iziet ārā pavārtīties pie strūklakas ar savām meitenēm.
Atceros, spontāno domu, taisīt piparkūkas, no galvas līdz kājām būt miltainiem un censties, piparkūku mīklas klucī, atstāt savu sejas nospiedumu.
Atceros, kā sēdējām manā virtuvē, ap galdu, kura vidū bija sakaltusi šķiņķmaizīte, mēs dzērām alu no šampja glāzēm.
Atceros, kā aizbraucām līdz Alisei, kura dzīvo konkrētā dibenā, kura mūs negribēja un atšūva.
Atceros, kā plosījāmies manā vannas istabā.
Atceros, Jēkaba verandu, atceros, cik labi reiz bija, tur segā ietunušām sēdēt ar kafijas krūzi un cigareti, vērot pabalējuši zilu pamali un Andejsalu.
Atceros, kā krāsojām istabas sienas, atceros, kā krāsojām griestus un atceros cik ļoti mums apnika.
Atceros, kā gājām sēdēt Bastejkalnā ar gotiem, mēs centāmies iejusties un viņi, laikam bija tādā tūtē, ka viņiem netraucēja tas, ka mēs nebijām gõtes.
Atceros demokrātiju skolā. Atceros, kā vārtijāmies trīs izlietņu vestibilā pa grīdu, atceros, kā mainījām gleznas un kā tā viena mūždien krīt kādam uz galvas.
Atceros, Trešdienu Liecību, diena, kad staigāju paššūtos svārkos un nedabūju liecību, jo nebiju to atnesusi, tāpēc bija jāiet nākamajā nedēļā, kad es, protams, aizgāju esot smagā tūtē un smirdot pēc visas pasaules cigaretēm.
Atceros, kā aiz dusmām ar dibenu, savās baltajās biksēs, iesēdos melnās smiltīs un kārtīgi iezieķēju.
Atceros, kā gaidīju poliklīnikā savu deguna kakla procedūru, bet Marta ķēra kompromātus par blakus sēdošām kundzītēm gados.
Atceros, laikus, kad Gauja bija otrās mājas, kā piektdienas vakaros tur dejojām uz letes.
Atceros, kā pagājušā gada Saulkrastu Jazzā, mēs piedzērāmies, trīsreiz, pludmalē, atstutējušās pret lielu akmeni un čurāt skrējām lielā zālē.
Atceros, kā dzīvojos uz peroniem, ar apakšbiksēm galvā.
Atceros, kā "mēs visi kādu dienu būsim brīvi".
Atceros, kā pārgērbāmies telefonbūdiņā, jo mums pakaļ dzinās urlu bērni.
Man apnika.