in this bright future, you can't forget your past..

sāk likties savādi, kaut kā pretdabiski. viss, es gribu teikt, ka viss sāk šķist pretdabisks. viens liels surogāts, mākslīgs un neīsts, safabricēts.
var jau būt, ka smadzenes sāk pamazām safārēties no nemitīgas alkohola lietošanas, bet ir jau skaisti vislaik būs skaistā, eiforiskā apātijā.
sen neesmu rakstījusi, neesmu zīmējusi un vispār nekā sevi izlikusi, tikai atstājusi daļu pudelē.
varbūt sākt kaut ko darīt, iespējams, es vienkārši zemapziņā jūtu cik pretīgs būs šis gads, tāpēc es neapzināti, slinkoju un uz nervu pamata jūtos pārāk nepervekti, lai darītu ko citu, kā sēdētu mājās uz dīvāna ar cigareti zobos un zīstu alu.
man vienkārši ir sakrājusies sāpe uz visu pasauli, uz pasauli kā tādu, ne pasauli vienkārši, bet pasauli-cilvēku pasauli. jūs man patiesībā riebjaties, lai gan neesmu, nebūt, pateikusi kaut ko jaunu. šķiet kļūstu infantila, pamazām, nav itnekā jauna ko pateikt, pat nav nekā ko padomāt. man vajag atpūsties. mana māte laikam to ir ieplānojusi man darīt tai spānijā, bet nez nez vai tas izdosies, ar manu visai savdabīgo radu pulku: "marikiņ, dzersi? nu paņem, ņem, lai jautrāk."
"kā, marika atsakās, nevar būt! tu ko, ņem."

spogulīt, spogulīt, vai es esmu resna?
pisies!