in this bright future, you can't forget your past..
..are you satisfied with the life you're living?
joptvai
Posted on 2007.07.18 at 19:53
manas kārtējās dusmu lēkmes. grūti nomierināties, bet tik viegli uzkarst. brīžiem liekas, ka gar acīm sāk zibēt kaut kādas halogrammas, ausīs ieskanas nikna pārakmeņojusies fonogramma un galvā viss pārvērtīsies par dusmu kartatēku, par fonotēku, niknu fonotēku.
man patiktu nospēlēt dieva lomu kādā operetē, taču kurš mani tur laidīs? kurš noticēs, ka es vispār spēju kaut ko bez gulēšanas astoņpadsmit stundas no vietas? kurš noticētu, ka man ir arī citi talanti, bez divu trešdaļu alus pudeles iztukšošanas vienā malkā?
man brīžiem šķiet, ka tās ārprātīgās dusmas, kas manī perinās, liek man pamazām degradēties, liekas, es vairs nelasu tik daudz kā kādreiz, es vairs nevaru stundām dirst par lietām par kurām patiesībā ne sūda nejēdzu, es šķiet vairs neprotu radīt par sevi prātīga cilvēka iespaidu.
šodien uz galda ieraudzīju žurnālu, kurš atvērts tieši krustvārdu mīklas lapā, visu dienu ejot garām šļaugaji šķielēju uz to, taču turējos, tagad aizgāju un nevērīgi aiz paša stūrīša aizvilku žurnālu sev līdz, sāku aizpildīt un vienā brīdī apnika. tagad domāju, visu dienu vajadzēja dīdīties, lai tik ātri apniktu.
es gribu pilnveidoties, kaut ko darīt, kaut ko vēl nebijušu, bet liekas, ka viss jau ir bijis, viss redzēts, viss tik banāls. kaut kas jauns sāk šķist kā utopija, liekas, ka man tas viss ir garām, nekā jauna vairs nebūs, iespējams, es savā dzīvē esmu pārāk steigusies un tikusi par tālu pirms laika, taču man nešķiet, ka tas man padarītu neiespējamu kļūšanu par kaut kādu sienā skrienošu infantīli.
es varētu kādu dienu nolikt savu pakaļu uz tā pašas restaurētā krēsla un izdomāt, kas es gribu būt, ļauna maita, kura simpātiska šķiet aizvien mazāk personām, vai sirdspuķīte, kurai vienmēr seju rotā liekulīgs smaids? būt pārlaimīgai filantropei, vai pieticīgai mizantropei?
aizejot pensijā es būšu veca, riebīga birokrāte, sēdēšu aiz sava lielā ozolkoka galda un izcili spēlēšu teātri, izlikšos ieinteresēta savos gāzes un komonālo pakalpojumu rēķinos, taču patiesībā jutīšos nožēlojama un man būs ieradums sulainim likt pasaukt pie manis mazbērnus tāpēc vien lai varētu uz tiem paķērkt, es iespējams safabricēšu viņu neveiksmes, lai varētu ķērkt uz tiem, iespējams es nopirkšu papagaili, kurš ķērks manā vietā.
tagad es pārspīlēju, beztam es nemaz negribu būt veca, jau tā esmu nožēlojama, negribu nodzīvoties līdz vecumam, kurš pats par sevi ir nožēlojams.
iespējams, no malas šo es nopeltu, ikreiz sajūtot to dusmu karstumu galvā es iedomājos, kas pārņem līdz vienam brīdim vienmēr veselīgu, jaunu, veiksmīgu cilveku, kurš ikgadējā vispārējā medicīniskajā pārbaudē aiziet pie onkologa un uzzin, ka viss, šim ir tikai mēnesis palicis, ka viņa galvas vai rumpja audzējs ir attīstījies neparasti, tāpēc šis līdz šim izmaiņas nav manījis, bet nu jau viss, jāmirst nost, sorry, pats vainīgs.
no dusmām man trahejā mēdz iesprūst liels, sarecējis siekalu kamols, tāpēc iespējams daudziem rodas iespaids, ka sarunājas ar diloņa slimnieci, nē, patiesībā es sirgstu ar neārstējamu niknumu.
man patiktu nospēlēt dieva lomu kādā operetē, taču kurš mani tur laidīs? kurš noticēs, ka es vispār spēju kaut ko bez gulēšanas astoņpadsmit stundas no vietas? kurš noticētu, ka man ir arī citi talanti, bez divu trešdaļu alus pudeles iztukšošanas vienā malkā?
man brīžiem šķiet, ka tās ārprātīgās dusmas, kas manī perinās, liek man pamazām degradēties, liekas, es vairs nelasu tik daudz kā kādreiz, es vairs nevaru stundām dirst par lietām par kurām patiesībā ne sūda nejēdzu, es šķiet vairs neprotu radīt par sevi prātīga cilvēka iespaidu.
šodien uz galda ieraudzīju žurnālu, kurš atvērts tieši krustvārdu mīklas lapā, visu dienu ejot garām šļaugaji šķielēju uz to, taču turējos, tagad aizgāju un nevērīgi aiz paša stūrīša aizvilku žurnālu sev līdz, sāku aizpildīt un vienā brīdī apnika. tagad domāju, visu dienu vajadzēja dīdīties, lai tik ātri apniktu.
es gribu pilnveidoties, kaut ko darīt, kaut ko vēl nebijušu, bet liekas, ka viss jau ir bijis, viss redzēts, viss tik banāls. kaut kas jauns sāk šķist kā utopija, liekas, ka man tas viss ir garām, nekā jauna vairs nebūs, iespējams, es savā dzīvē esmu pārāk steigusies un tikusi par tālu pirms laika, taču man nešķiet, ka tas man padarītu neiespējamu kļūšanu par kaut kādu sienā skrienošu infantīli.
es varētu kādu dienu nolikt savu pakaļu uz tā pašas restaurētā krēsla un izdomāt, kas es gribu būt, ļauna maita, kura simpātiska šķiet aizvien mazāk personām, vai sirdspuķīte, kurai vienmēr seju rotā liekulīgs smaids? būt pārlaimīgai filantropei, vai pieticīgai mizantropei?
aizejot pensijā es būšu veca, riebīga birokrāte, sēdēšu aiz sava lielā ozolkoka galda un izcili spēlēšu teātri, izlikšos ieinteresēta savos gāzes un komonālo pakalpojumu rēķinos, taču patiesībā jutīšos nožēlojama un man būs ieradums sulainim likt pasaukt pie manis mazbērnus tāpēc vien lai varētu uz tiem paķērkt, es iespējams safabricēšu viņu neveiksmes, lai varētu ķērkt uz tiem, iespējams es nopirkšu papagaili, kurš ķērks manā vietā.
tagad es pārspīlēju, beztam es nemaz negribu būt veca, jau tā esmu nožēlojama, negribu nodzīvoties līdz vecumam, kurš pats par sevi ir nožēlojams.
iespējams, no malas šo es nopeltu, ikreiz sajūtot to dusmu karstumu galvā es iedomājos, kas pārņem līdz vienam brīdim vienmēr veselīgu, jaunu, veiksmīgu cilveku, kurš ikgadējā vispārējā medicīniskajā pārbaudē aiziet pie onkologa un uzzin, ka viss, šim ir tikai mēnesis palicis, ka viņa galvas vai rumpja audzējs ir attīstījies neparasti, tāpēc šis līdz šim izmaiņas nav manījis, bet nu jau viss, jāmirst nost, sorry, pats vainīgs.
no dusmām man trahejā mēdz iesprūst liels, sarecējis siekalu kamols, tāpēc iespējams daudziem rodas iespaids, ka sarunājas ar diloņa slimnieci, nē, patiesībā es sirgstu ar neārstējamu niknumu.