in this bright future, you can't forget your past..

tās rētas nenoies.
es turpināšu, raustot uzacis, šķaudīt.
mainīsies acis, bet skatiens ne.

es, iespējams, varētu atkal žēloties, bet jēgas jau lielas nav.
es, protams, gribētu lai man būtu kāds kurā var veldzēties vienmēr.
mēs esam mazi. mēs esam tikai tādi niecīgi sīkumiņi, tādi, nezinu, kaut kādi krikumi.
es gribu lai man vienmēr būtu kurp iet, bet tas nekad nepiepildīsies, jo lai kādas dažkārt, liekas, apgaismīgas nāk, cilvēks dzīvē, pasaulē var uzticēties tikai sev, jo tādu cilvēku, kuros nav egoisma, tādi ir tikai filmās.

es neesmu no tām, kas izmisīgi kaut ko pasaulē vēlas mainīt.
mana māte brīnās cik apbrīnojami viegli un bezemocionāli es runāju par nāvi, par pastaro dienu, par izvarošanām, slepkavībām un citām zemiskām preteklībām. tā dzīvē nenotiek, un man nav vērts plēsies pušu lai kaut ko mainītu, tā ir, es viena pati neko nemainīšu.
protams, ja man acu priekšā sistu pensionāru es palīdzētu, nedomājot, kas būs ar mani.
ja kāds dirstu uz sveša lieveņa paklājiņa, es aizietu iespertu, pateiktu lai kratās prom un nedomātu, ka šis moška izvilks nazi.
es gribu teikt, nav ko globāli uztraukties par lietām, kuras tāpat nemainīt, nav ko skriet pie maziem čigānbērniem, sist pa nagiem un teikt, ka viņi ir par mazu lai pīpētu, iespējams, es to saku, jo pati mīlu pīpēt ap stūri, dažreiz pat ne ap stūri.
ai, pietiks dirst, es eju dušā.