in this bright future, you can't forget your past..

diezgan apbrīnojami, tādas snobiskas maitas, tādas varones. gribas vemt no viņu visizsmejošā rozā smaidiņa, superīgajām nike botiņās iemauktajām kājiņām.

+tik savādi, nākot viena mājās vienmēr atskārstu, ka varētu viņai piezvanīt, lai gan zemapziņā zinu, ka tas man tikai sabojās garstāvokli.. ikreiz piezvanot un pēc sarunas viļoties es nozvēros vairs nekad pati, tāpat vien, bez iemesla nezvanīt, taču čiks no tā vien sanāk. aizvien aizvien man aizvīd pa atmiņu un es atkal, atkal sevi moku.

patiesībā jau uzticēties nevar nevienam, pēdējā laikā es šai ziņā sāku vairāk darīt, mazāk runāt.
aizvien, aizvien saprotu, ka cilvēki ir pats drausmīgākais, kas uz zemes jebkad radīts, es varu kaut vai par piemēru ņemt to pašu banālo domu par to, ka dzīvnieki nogalina lai izdzīvotu, bet cilvēki nogalina pašu prieka pēc, kā tad savādāk to nosaukt?!
es neesmu nekāda dabas aizstāve un cūku ciskiņas man arī tīri labi stumjas mutē bez piepūles, taču doma skaidra.

gulēt arļurbonā.
pie rokas kaut kādā atvilknē atrasta, planētas el klienta karte ar kuru var taisnā, glīšā līnijā sakārtot pēdējo snufu no mazās baltās kastītes.
šņaukt iekšā viņa nešņauks, viņai vienkārši patīk maldināt tos ļaudis, kuri patiesībā ne sūda par viņu nezin, bet domā, ka zin. viņa pati arī domā, ka par ļaudīm zin daudz, bet patiesībā tā nav. ļaudis vienkārši cenšas toleranti viņu, tautās teiktu, atšūt, bet neizdodas, viņa ir apbrīnojami stipra un imūna pret visiem ļaunajiem skatieniem, lai gan tie principā ir tikai skatieni, ar tiem kaut ko panākt, piemēram iznīcināt, var tikai neiespējamās misijas filmās.
viņa diendienā satiek tos pašus ļaudis, tos pašus suņus aiz tām pašām sētām, tos pašus pelēkos putneļus, nebūt ne sarkankrūtīšus, tajos pašos kokos.
jūs domājat, ka kaut ko pieredzēsiet? jūs domājat kas mainīsies? jūs domājat es klausīšos? jums šķiet es spēju? jūs esat redzējuši to kā ir patiesībā? jūs vispār kaut ko esat redzējuši? jūs vispār mēdzat aizvērties? jūs nevarētu iet dirst?

paldies.