in this bright future, you can't forget your past..

man patīk rūpēties, jā, man patīk.
man patīk pasmieties un man patīk būt dziļāk nekā kāds cits jebkad ir bijis, vai jebkad būs.
man patīk runāt un vēl vairāk man patīk klausīties, klausīties cilvēka murgos.
pašai man nepatīk runāt, jo es lielākoties nesaprotu, kas nāk pār manām lūpām.

čau!
viņiem vienmēr ir ko teikt.

man sāk maz pamazām riebties aizvien, aizvien vairāk.
man izrādās ir tikai viens cilvēks.
un lai cik ļoti es vienmēr biju tiekusies pēc neatkarības, es esmu tik pretīgi atkarīga no viena cilvēka.
tas visu sabojā, atzīšos, es šobrīd leju lielas lāča asaras, bet vai nav pohuj? ak jā, ziniet, nav.

aizbraucu līdz jūrmalai, viena.
gāju pa marijas ielu, caur stacijas laukumam, caur peronu, sēdēju vilcienā, nācu atpakaļ.. visur ir pa diviem. stacijā lodā meitenes sadevušās rokās, uz perona divas õmītes apspriež pastāvošās iekārtas trūkumus un Lemberga lietu, vilcienā vīrs ar sievu nevar sadalīt rõzā kombinzõnā ietērptu bebuku, pāris beņķus tālāk vecs laulāts pāris cenšas viens otru pārkliegt. "stulbais vecais idiots! muļķa sieviete, jūs esat kā sērga!" kolosāli.

man ļoti patīk būt vienai, bet vienatnē es nemāku priecāties. iespējams tas tāpēc, ka vispār lāgā nemāku priecāties, taču tas jau īsti nav tas ko es gribēju teikt.

labi, man jābrauc. lai veicas.