in this bright future, you can't forget your past..

vajag taču šitās debīlās, dzīves likumsakarības.
es gribētu būt žēlsirdīgā māsa, būt vienīgā ikvienam cilvēkam mīļā un sirsnīgā, lai gan es zinu, ka man tas agrāk vai vēlāk tāpat protams sāktu sēdēt aknās, taču tomēr.
man dažreiz gribas skaisti runāt, mani bieži piesaista cilvēki kuriem teorētiski to nevajadzētu darīt, tie cilvēki, kas apkārtējās, sabiedrības masas acīs ir, nu, ir nepārāk.

es dažkārt brīnos par visu, kas notiek.
tik savādi brīžiem..
padomā tik, dažas lietas notiek tik brīvi, ka pat gailis pakaļ nedzied, es nezinu vai tā ir dzēruma vaina, vai kas tamlīdzīgs, kaut kāda pēkšņi iestājusies apātija, tieksmes un vēlmes, varbūt vienkārši kaut kāds baudīt prieks, kaifa ķeršana, dzīšanās pēc baudas?
es goda vārds nezinu, lai gan par muļķi īsti es sevi neuzskatītu.
arī tik zemu mani vēl nav novilkusi mana dienišķā paškritika.

btw. sen nebiju baudījusi tādu alkohola nostāju manās asinīs.

ak jā, ir diezgan patīkami izjust savā organismā kaut kādas skudriņas, izjust vēlmi lai māte pakasa man muguru, bet viņa atsakās, tas iespējams izklausās mazohistiski. bet mazohisti jau arī ir cilvēki.

cik nožēlojami ir sēdēt sestdienas vakarā mājās?
es saprastu ja vēl es gulētu, bet es vienkārši sēžu, šķiet būtu diezgan noderīgi bišķīt kaut kur būt.. nu tā kā dzīvot, ne eksistēt.

aizvien neesmu bijusi dušā, taču atvelkoties mājās es secināju, ka esmu 20 minūtes no vietas berzusi zobus, tie rūķīši tur bij tā piedirsuši, pizgjec.