in this bright future, you can't forget your past..

Es un mana mazā depresija.
Pārdzīvoju par cilvēkiem, bet vērts jau nemaz nav, vienkārši nevar no tā tikt vaļā.
Un arī es esmu vāja rakstura cilvēks, ja tā.
Apnikusi mūžīgā skriešana, bezjēdzīga dzīšanās pēc kaut kā, neko tāpat nepanākot.
Sapratu, ka visvairāk man riebjas cilvēki, kas jaucas sarunās, vēl arī tie, kas ļoti nemākulīgi, uzspīlēti un pastiprināti cenšas no sevis kādu citu uztaisīt.
Toties ļaudis, kas vēl nesen radīja manī raucoša deguna lietu, tagad laikam ir vairāk pavēroti un izprasti, varbūt.
Nezinu, gribas mieru. Tagad manā rīcībā ir divas dienas un tajās man būtu jāpaspēj sevi sakārtot, tā virspusēji, lai vieglāk izvilkt to samāksloto ziemassvētku laiku. Vai, iespējams, esmu vienīgā, kam šķiet, ka tas viss ir palicis tik komerciāls, mākslīgs un pretīgs, vai varbūt esmu izaugusi no mazās, pūkainās meitenes tēla. Hrens.
Gribu prom, šī Rīga ir paredzama, nekas jauns no tās netiks sagaidīts. Pārlieku maza un jau zināma, pārāk auksta un neinteresanta.
Vai man vienkārši, patiess nav labi.

Es negribu tās saspīlētās attiecības, es gribu samīļot ikvienu, ko satieku.
Patiesībā es pati arī esmu paredzama, satiekot nevēlamus cilvēkus es nespēju smaidīt, vēlamajiem, nespēju nesmaidīt.
Lai gan šobrīd es vispār nevaru pasmaidīt.

Mirkli miera, lūdzu.