![[info]](http://klab.lv/img/userinfo.gif){kind=small}
man gribētos būt brīvai..no visādām depresijām, no cigaretēm, alkohola un nicinošām, skaudīgām, iznīcinošām sejām, gan sev, gan citiem apkārt.
man liekas, katram ir savs darbs darāms un vēl man liekas, ka es vismaz 83% nedaru to, kas man jādara, es daru ko citu, tur pa maz tur pa daudz, bet tomēr ne to, ko vajadzētu.
vēl man šķiet, ka nekad nebūšu ar sevi apmierināta, es nolieku visu ko daru, man tas nepatīk, tomēr es to daru. ja man lūgs izdarīt to un šito, es to, protams, izdarīšu, taču man vienalga šķitīs, ka tam, tur pa labi, ir labāk..
vēl man šodien ir nepamatots riebums pret visu un visiem. man gribas niknoties un, piedodiet, man gribas vemt!
vispār piedzēries cilvēks maz ko paredz. man ir zināms riebums pret piedzērušiem cilvēkiem, tā prastuma, apātijas un vienaldzības dēļ, taču es tai pat laikā es viņus neizsakāmi mīlu un cienu, par to atklātību, neviltotību un patiesību, lai cik prasta, apvemta vai asiņaina vai jebkāda citāda tā būtu.
ak jā, es māku izcili vārīt sūdus, vienkārši izcili, biju jau to aizmirsusi, šķiet, tāpēc, ka sen mana izcilā prasme nav parādijusies.
un mani draugi lēnām izbālē, kā cilvēki vecos fotouzņēmumos. viens atrod draudzeni par pārējiem aizmirst, atceras tikai tajos brīžos, kad saprot, ka patiesi jau par traku vienaldzīgs kļuvis. otrs aizbrauc uz kādu, salīdzinot ar latviju, milzīgu un skaistu zemi, un tu viņu nekad vairs, savā dzīvē, neredzēsi. trešais, ceturtais vēl kaut ko..piektais nomirst, un tu mokies, un mokies. paiet mēnesis, paiet divi, trīs un četri, līdz pieķer sevi pie domas, ka tu nabaga, nožēlojamā mazā, no alkoholisma cietusī radībiņa, bez viņa jau pusgadu dzīvo, bet tas, izrādās, nav kā parasts pušums, tas ir liels briesmīgs puveklis, no kura nevar tikt vaļā, pat ar aukstajiem kara ieročiem un pirmā pasaules kara artilēriju.
cilvēki jautā, par ko tu gruzies, škrobies [vai jebkā citādi kā tagad modē teikt], bet tev ir kauns teikt, ka aizvien, pēc pusgada, skumsti pēc viņa, it kā nekas cits apkārt nenotiktu. tāpēc aizvien, aizvien jāaprobežojas ar to nožēlojamo sakāmo, ka nekas nav, viss labi, tas ir tikai nogurums, vai, ka esi par daudz izdzēris. man tas viss riebjas, man gribas izrādīt klaju riebumu un nepatiku, bet ko tas mainīs? kam tas ir vajadzīgs? un kurš novērtēs? vai vismaz atskatīsies?
ak jā, es atkal visu sabojāju, visu salaidu dēlī. apkārt ir pārāk daudz nesavu darbu darītāju un sava darba nedarītāju.
es gribu sev, no mazas, sārtas pudelītes, sevī iedabūt dzelžainu gribasspēku. es gribu empātiskumu, mākslu uz lietām noskatīties tikai no malas, spēju sevi kontrolēt. ak jā, vēl es gribētu būt pieradināts kaķis, dzīvoties cilvēka advancētajā pasaulē.
ak jā, šonedēļ, atkal esmu sākusi staigāt uz to pagalmiņu pie skolas, nu to licejistu pīpējampagalmiņu, sen tur nebij būts, sen nebiju tik draudzīgi aplītī, kūpinājusi savu priekšpēdējo marlboro, vēlāk izpīpējot arī pēdējo..
no manis nāk pārlieka liekvārdība.
man liekas, katram ir savs darbs darāms un vēl man liekas, ka es vismaz 83% nedaru to, kas man jādara, es daru ko citu, tur pa maz tur pa daudz, bet tomēr ne to, ko vajadzētu.
vēl man šķiet, ka nekad nebūšu ar sevi apmierināta, es nolieku visu ko daru, man tas nepatīk, tomēr es to daru. ja man lūgs izdarīt to un šito, es to, protams, izdarīšu, taču man vienalga šķitīs, ka tam, tur pa labi, ir labāk..
vēl man šodien ir nepamatots riebums pret visu un visiem. man gribas niknoties un, piedodiet, man gribas vemt!
vispār piedzēries cilvēks maz ko paredz. man ir zināms riebums pret piedzērušiem cilvēkiem, tā prastuma, apātijas un vienaldzības dēļ, taču es tai pat laikā es viņus neizsakāmi mīlu un cienu, par to atklātību, neviltotību un patiesību, lai cik prasta, apvemta vai asiņaina vai jebkāda citāda tā būtu.
ak jā, es māku izcili vārīt sūdus, vienkārši izcili, biju jau to aizmirsusi, šķiet, tāpēc, ka sen mana izcilā prasme nav parādijusies.
un mani draugi lēnām izbālē, kā cilvēki vecos fotouzņēmumos. viens atrod draudzeni par pārējiem aizmirst, atceras tikai tajos brīžos, kad saprot, ka patiesi jau par traku vienaldzīgs kļuvis. otrs aizbrauc uz kādu, salīdzinot ar latviju, milzīgu un skaistu zemi, un tu viņu nekad vairs, savā dzīvē, neredzēsi. trešais, ceturtais vēl kaut ko..piektais nomirst, un tu mokies, un mokies. paiet mēnesis, paiet divi, trīs un četri, līdz pieķer sevi pie domas, ka tu nabaga, nožēlojamā mazā, no alkoholisma cietusī radībiņa, bez viņa jau pusgadu dzīvo, bet tas, izrādās, nav kā parasts pušums, tas ir liels briesmīgs puveklis, no kura nevar tikt vaļā, pat ar aukstajiem kara ieročiem un pirmā pasaules kara artilēriju.
cilvēki jautā, par ko tu gruzies, škrobies [vai jebkā citādi kā tagad modē teikt], bet tev ir kauns teikt, ka aizvien, pēc pusgada, skumsti pēc viņa, it kā nekas cits apkārt nenotiktu. tāpēc aizvien, aizvien jāaprobežojas ar to nožēlojamo sakāmo, ka nekas nav, viss labi, tas ir tikai nogurums, vai, ka esi par daudz izdzēris. man tas viss riebjas, man gribas izrādīt klaju riebumu un nepatiku, bet ko tas mainīs? kam tas ir vajadzīgs? un kurš novērtēs? vai vismaz atskatīsies?
ak jā, es atkal visu sabojāju, visu salaidu dēlī. apkārt ir pārāk daudz nesavu darbu darītāju un sava darba nedarītāju.
es gribu sev, no mazas, sārtas pudelītes, sevī iedabūt dzelžainu gribasspēku. es gribu empātiskumu, mākslu uz lietām noskatīties tikai no malas, spēju sevi kontrolēt. ak jā, vēl es gribētu būt pieradināts kaķis, dzīvoties cilvēka advancētajā pasaulē.
ak jā, šonedēļ, atkal esmu sākusi staigāt uz to pagalmiņu pie skolas, nu to licejistu pīpējampagalmiņu, sen tur nebij būts, sen nebiju tik draudzīgi aplītī, kūpinājusi savu priekšpēdējo marlboro, vēlāk izpīpējot arī pēdējo..
no manis nāk pārlieka liekvārdība.