vakar dabūju pa galvu ar ķieģeli... Nu tā bams un viss! Skaidra bilde! Sajutos kā mazgadīga noziedzniece tērpusies glītās drānās un māk smieties atņirdzot zobus. Klaiņoju pa tumšajām vecrīgas ielām meklējot kādu kārtējo upuri. Mazgadīgajiem jau nekas nedraud. Nav 18, nav galvas uz pleciem, nelabvēlīgā ģimene, izlutināts bērns esmu. Un ja nedabū ko grib tad uzmet lūpu un tēlo uzpūteni! nav diez kas jautrs. Nu tā lūk es tur gāju ar savu lūpu un saskatot kādu smukāku mantiņu atņirdzu zobus iekārē...

Un tad es pāmodos. Braucu. Ārā tumšs. Man blakus kāds sēž pie stūres. Un man ir bail, lai pagrieztu galvu un uz viņu paskatītos. Esmu mežā. Man bail. Labāk aiztaisīta acis un neskatīties.

Tā lūk gadās, ka mēs es pati nobīstos no sev vistuvākajiem cilvēkiem. Reālajā dzīvē tak ir pavisam savādāk! Man uz pieres ir puns. Nezinu kur uzradies. Braucu pavisam pazīstamā mašīnā ar pavisam pazīstamu cilvēku pavisam pazistamajā Igaunijā no pavisam pazīstamā Massive Attack koncerta. Tāpēc arī pa nakti.

Ar ķieģeli pa galvu.