krokodiļa asaras. vai var būt, ka man, cilvēkam, ir krokodila asaras?

te tumsiņā, ar ekrāna apgaismotu klaviatūru gribēju ko ieskribelēt tik pavisam nenozīmīgu, ko zinu, ka lielie serveri, kas paslēpti okeānu dzīlēs tomēr to saglabās un apzīmogos ar manu ip adresi vai kādu citu slepeno zīmogu, par kuru, ja kāds vēlēsies painteresēties tuvāk, spēs piebilst un pateikt vairāk par šo te izveidoto tēlu, kas saucas "es".

tīkamas padomāšanas, ekokriticisma ieskata, apokolipses vizualizēšana un brūkošo māju estētikas vakars kopā ar arti sveci lekcijā ozimandijs. iztēlojoties viens ir skaidrs pēc filmas life after people (2008) noskatīšanās > moscow's red square will become very green.

pārdevēja veikalā pētersīļu buntīti pārdeva par 0.05 sant. 0.39 vietā. laikam manā sejā neslēpjami var nolasīt santīmu kasītājas (lai neteiktu vēl rupjāk) un bezdarbnieces statusu. biju domājusi atkal pievērsties dažādo internacionālo virtuvju apgūšanai un iemērkusi pupiņas, taču tagad visi plāni pagatavot fasoladu tiek pārcelti uz vēlāku, jo telefoniski pienāca patīkams ielūgums uz arhitektūras un kino vakaru k.sunī. taisos, tīstos un dodos.

un tad man neliek mieru viedā gētes kunga sacītais, kas jau vairākārt ar vienu aci ieraudzīts dažādos lasām-materiālos un kas apgalvo, ka nepietiekami ir atklāt nepilnības, nevienam nav tiesību to darīt, ja vienlaikus viņš nevar norādīt ceļus, kā sasniegt labāku rezultātu. tā ka paklusēt vai, lūdzu, risinājumus, nevis pliku runāšanu.

manā virtuves dūmu nosūcējā jau vairākas dienas skaļi gaudo vējš.

šitie advansētie un vienkāršie man patīk daudz labāk nekā oriģinālie: http://www.youtube.com/watch?v=xTwweLJ78KE , http://www.youtube.com/watch?v=NJWj8HjX9ew&feature=channel

biju iepirkties progresīvajā rimčikā, klausos, klausos.. kaut kas pazīstams skan fonā. šito dziesmu esmu reizēm iekļāvusi savos vakara iznācienos. synth-elecrto-pop-new-wave grupa no krievijas tesla boy > electric lady (starp citu ļoti labs klipiņš viņiem). un kaut kā jocīgi palikās, kā viņi izdomājuši savā pleilistē iekļaut šo dziesmu (vai varbūt tagad tā skan radio staciju topos, ko neklausos), jo parasti šo grupu var dzirdēt izpildāmies tādās vietās kā pērle vai citās jauno vilnīšu apmetnēs. moš, pieļauju, viņiem tā izklausās pēc modern talking. tik atceros, kad vēl pāris gadu atpakaļ ar saviem rokdarbiem strādāju rimi kantora labā, centos iestāstīt, ka viņi veikalā fonā liek bezgaumīgu un kaitinošu mūziku un pat ierakstīju vienu pieklājīgu cd pēc savas gaumes (bet tā lai patiktu vairumam cilvēku) un nodevu direktoram. direktors mājās noklausijās, teica, ka patika, bet atdeva cd man atpakaļ, norādot, ka laikam nebūs īsti piemērots. kam tad?

pas de problème! aiz neko darīt, esmu izdomājusi mazas meitenes plānu, kā satikt realitātē vismaz vienu no tiem jaukajiem franču aktieriem, kas tik bieži grozās ap manu lejuplādēto vai kino skatīto filmu epizodēm. tātad: padzirdēju no s., ka romain duris (kā izrādās kā ne) spēlēs vienā lugā iekš le théâtre de l’atelier kaut kad pavasarī. lūk, šajā teātrī, kas atrodas monmartre pakājē, jau esmu bijusi pāris reizes uz kādu jauku koncertu un arī uz annas gavaldas gabalu je l'aimais, arī izstaigājusi aizkulises un dažu labu ģērbtuvi. parasti pēc izrādes dabinieki mēdz atpūsties, piesēžot kādā kafē netālu, piemēram, café du théâtre, tur pat blakus, vai arī uzkavēties pašā teātrī. šis teātris nav nekāds pirmais teātris parīzē un arī iestudētās lugas mēdz būt diezgan garlaicīgas un ieturētas tradicionāli, un pat darbiniekiem diez ko labi nemaksā. tā kā s. un y. tur uztur skaņošanas jomu un domas viņus ved, ka jāpamet šis teātris, tad es centos pārliecināt s., ka vismaz līdz pavasarim tur viņiem ir jāpaliek un jāpiekāpj, lai varu noskatīties to izrādi ar romain duris dzīvajā, un varbūt pēc tam arī skaisti parunāties par aktierspēli un franču kino. hi hi.

atgriežoties realitātē, manā vannenē, izlietnē, ir iemitinājies kaku rūķis un nelaiž kārtīgi ūdeni prom. laikam būs jaiegādājās kurmis. vai ir citi veidi kā to izdzīt?

pēc tās trakotās sesdienas ballītes 'miit'ā man dažam labam jāstāsta, kas notiek, kad pazaudē dzīvokļa atslēgas 7 no rīta.. ka tagad esmu dabūjusi tādu kārtīgu kartona kasti dzīvošanai.. jau esmu izlīmējusi tapetes, arī savilku vecos mēteļus, jo kur padzirdēju, ka no igaunijas tuvojas vētra. sildos ar mūzikas mīlestību, rudens sauli vai pilsētas gaismām. arī kasetniekam vārtrūmē atradu pāris baterijas, kā nekā jāiedzied jaunie bīti, lai ir ar ko dalīties un no jauna kādam uzspēlēt.

tā, kā man te ir uzradies bukletiņš (la cinematheque francaise, ar penelopi k. blondu uz vāka), no kura pasmelties vēl neredzētu kino filmu nosaukumus un saturus, tad sāku kaut kā ļoti lēnām pielikt savu maģisko novilkšanas pirkstu interneta resursos, lai kaut ko no tā paskatītos.
sākotnēji noskatījos nu jau senu filmu 'l'appartment'(1996) ar vincent cassel un monica bellucci (kas šobrīd jau ir pāris). nebiju redzējusi. pārsteidzoši patīkams mīlas trilleris. un otra ar jane birknin un sergio castellitto '36 vues du pic st loup', kas izspēlē savu cirkus lomu ar dzīvi.

stāsti par st. tropez, cannes, nice un citiem d-francijas punktiem šeit izpaliek (tie noglabāti stāstu krātuvītē cilvēkiem, ko satikšu). arī par vidusjūru, apsildīšanos un iebrūnināšanos saulē, pakāpšanos kalnos un paskatīšanos uz visu jaukumu no augšas.. bet tur, kur kaut kas nepastāstīts, tur vairāk atbrīvotas vietas citam. esmu piezemējusies rīgas mērogos un šodien, ejot pa pārdaugavas baložielu, kā reiz dabūju ar zīli pa galvu tādā burtiskā nozīmē. un apstājos pie jautājuma, vai labāk zīle rokā, nekā mednis kokā?

seit 1. septembri nepucejas un nesvin ka ierast pie mums, ari krasaini ziedi nerota garamgajejus, tacu brivdienas viniem ir beigusas un pilseta atgriezas laudis, istas pariziesu sejas. no rita, dodoties karteja skrejiena pa 'montsouri' parku, kura celinus apspid koku zaru lauzti saules stari, lidz-skrejeju ir mazak neka parasti; pilsetnieki atgriezas darba vietas. dazi no tiem skerso parku. gaumigi sakoptiem apgerbiem un sejam, tos pavada smarzu vilnis un portfelits rokas. daza laba dama (nez kapec iedomajos, ka ta ir skolotaja), svarkiem noplivojot, aiztrauc garam ar pilsetas velosipedu un mapitem groza. mes savukart preteji vairakumam kravajam somas un dosimies uz dienvidiem, pie vidusjuras pasildities.

kaut ka vakars pie senas ar sarkanu vinu aizkeras ar dazu kugu uz mums spidosajam gaismam; un tik loti redzot apkart neskaitamus internacionalu draugu pulkus, ilgas aizsalc lidz lamansham un tad pa labi pa taisno uz baltijas juras lici, tur kur riga un siltas sarunas ar savejiem (un trukst tas). tagad ar velosipediem atpakal cauri pilsetai, maja ar vienu rum-kolu pie teluka.

versalas pils darzi un parki ir debeskigi. mes atgriezisimies marijas antonetes ainavas, kas ir atsevisks brauciens, lai izjustu sis damas smieklus un pieskarienus; netalu no pils ir lieliks belgu stila alus bars, kur piesest, atveldzeties pec garas pastaigas un vel joprojam starp koku stumbriem, kas atdala ielas pretejas joslas, pari laukumam no ataluma var verties uz pils fasadi un saulainajam vartu margam un izteloties aristokratu un burzuju dzivi. Versalas pilsetas iedzivotaji, kas ari piesez pie galdiniem un bauda dazadas alus skirnes, vel joprojam ir burzuji; kungi valka smalkus uzvalkus un damas vismaz aukstpapezu kurpes un izsmalcinatus auskarus.

mani visādi priecē ziņas par vulkānu. it īpaši tā nosaukums un izruna > http://en.wikipedia.org/wiki/File:Eyjafjallaj%C3%B6kull.ogg . nekā līdzīga tam, kas rakstīts un kā to transkribēt citās valodās?

sodien sapakojam somas un izbraucam nedaudz arpus lielpilsetas burzmas uz istiem francu laukiem apciemot 93 gadigo omi, edisim gliemenes un garsosim pagraba noglabatos vecteva gatavotos dzerienus.

tagad savus ikvakara biedrus - ciemiņus liotāru, bodriāru, benjaminu, adorno/hornheimeru un citus mazliet nolikšu malā. pārāk stipri pārdzīvojumi vakardienas 7 komisijas locekļu priekšā un biedri šajos jautājumos īsti līdz galam nepalīdzēja. vienīgi burjo labprāt vēl satiktu.

domāju, ka rīgas domei būtu jāizsniedz iedzīvotājiem gumijas zābaki