tīru datoru no labām filmām, lai var ielaist citas labas un konstatēju, ka esmu noskatījusies ļoti daudz filmu ar jauneklīgo louis garrel un daudzas no tām kopā ar s., kurš man pēdējoreiz, kad skatījāmies filmu la frontière de l'aube, kaut kā sāka aizdomāties par manu biežo izvēli un satīšanos uz šo aktieri ar visām emocijām un jautāja, est-ce que tu es amoureuse de lui?  zimpatisks jau ira, bet nu nē, je ne suis pas tombée amoureuse de louis. lai gan, ja satiktu parīzē (kad tur esmu, bieži redzu viņam līdzīgus) uz ielas, pieietu klāt un uzaicinātu uz kādu cafe. dzirdēju, ka viņš ir kopā ar gados daudz vecāko aktrisi, franču pirmās lēdijas māsu. un tad ir vēl viens tāds aktieris mathieu amalric, kad uz viņu skatos, nevaru acis novērst un tur nav nekāda sakara ar standarta aktiersmukumu vai talantu. man liekas, ka tam ir sakars ar franciju.

vakar mamma atstiepa uz šejieni siltus griķus, vinnīgretu, un zābakus, ko apmainīt pret tiem, kurus sniega sāls nodeldējis, atvēris spraugu zābaka sānā un ko tagad aizvedīs pie kurpnieka. vēl kopā ar mammu bija viņas māsa, kas ir daktere un kurai piemīt tik nemitīga humora izjūta, ka līdz ar to nevar saprast, kādas ir viņas attiecības ar mākslu. kā arī bija viena aizrautīga kundzīte, kad viņai pastāstīju par lediņu un boiko, uzdāvināja man vafeļkonfekti rebeka (pēc tam nodomāju, ka tā varbūt ir sava veida vizītkarte, mani sauc rebeka, prieks iepazīties!). ar šo entuziastisko kundzīti papļāpājām tīri jauki. viņai ir nojausmas, ka boiko un lediņš esot bijuši garīgie dvīņi un tagad viņa dosies mājās ievadīt google abreviatūru nsrd un sameklēt kādu viņu skaņu gabalu (tā viņa man solīja). savukārt šodien gaidu ciemos tēti, kas arī atvedīšot kaut ko ēdamu. jā, visi mani te baro, bet tas labi. ziema un naudas ta maz.

šodien pa ilgiem laikiem atkal nododos mazai algotai strādāšanai, kas kā izrādās var sagādāt tik lielu prieku un pacilātu garastavokli, nomainot sēdēšanu mājās pret pastaigu gar daugavas labo krastu spīķeru virzienā. tā radošā aura nomierina un harmonizē vai tā teikt saskan ar maniem svārstības ritmiem. ciemiņu vērojumi te, viņu kultūrpieredzējuma/ piedzīvojuma un ieinteresētības atspulgs rada vēlmi izvērsties ar viņiem plašākās sarunās. jaukākais, šodien, ka jaunais tēvs ar savu aptuveni 3 gadus veco bērniņu skatās laikmetīgo mākslu un viens no māksliniekiem aizdurvē čabina gofrēto kartonu. tā tad mums ir nākotne.

ta kā man mājās šobrīd nav neviena vai krāsaina tv vai lejuplādētas filmas, bet noskaņojums pavisma prasa novietot savu acu skatienu viegli uztvermā ietvarā, tad iegriezos centrālstacijas žurnālu outletā un iegādājos glancētu žurnālu bazar (vogue viņiem vairs nebija) ar milu jovoviču uz vāka un ieslidināju somā kopā ar vinigretu un vienīgo, sarkano papriku vakariņām. tad trolejs aizvizināja līdz botāniskajam dārzam, un tadag skatos uz milu un atceros to wim weneder pēdējo filmu palermo shooting, kur viņai bija liels puncis un viņa bija tā kas viņa ir ar savu vārdu mila. 

c'est magnifique! uz crik crak french lover prombraukšanu bija vakariņas, crème brûlée, 2 baltā vīna pudeles un 4 ābolainā kalvadosa glāzes (dalot uz divi). vajadzēja beigt ātrāk, lai neaizmirstos visi pin, vārtu un durvju kodi. vajadzēja beigt ātrāk, jo vēl joprojām reiss uz pariž ir neveikli no rīta. vajadzēja ņemt taksi, lai sals neatdzesētu iekšpus virmojošo temperatūru un nogādātu saudzīgi mūs atpakaļ, nesajaucot jauno māju autobusu līnijas, šķērsielas un pagalmus. ārpus apstākļu aritmētiskā progresija būtu vēlējusies vēl 6 konjaka glāzes un nākamo dienu gultā ar skatu uz tādu pašu balto sarmu kā pirms 3 dienām.

skatos, ka esmu piemirsusi, ka man tāda ciba ir.

mājup braucot, trolejbusā man blakus sēdēja izspļauts oskars vailds. viņš ieslidināja roku gara, melna mēteļa kabatā, nezaudējot iepriekš minētā vīrieša profilu un stāju, neparedzami izņēma mobilo telefonu, domīgi paknubināja to, tad pielika pie auss un teica īsus vārdus krieviski. un ar to man pārliecība beidzās.

ceturdien pēc sarunas ar man vēl līdz tam nezināmu dj pienā, pie kura biju atstājusi(visdrošakā vieta pie dj)savu kulīti ar portatīvo datoru un vēlāk, kad šī kulīte atgriezās vecajā vietā (manā padusē), tajā bija ieslīdējis burvīgā iepakojumā anglijā pirkts zils plates gabals ar uzrakstu uz kartona vāciņa un meiteni brillēs belle and sebastien: the blue are still blue. šo jauko mistēriju es labprāt paklausītos, ja mājās būtu tas vajadzīgais aparāts.

nu, kas tas ir.. nevaru atrast rīgā prātīgu izlaižamo dīvānu. kaut kāds ārprāc, ko viņi tur piedāvā (nevienvienvietā lūkojos to rīdziniecisko gaumīgumu). impeccable taste. tā jau atteiktos pavisam no pērkamvēlmes un samierinātos ar esošo tibetieša cienīgo variantu > paklājiņš, spilventiņš un kumodīte. taču ciemiņi brauc.. un tiem kauliņus lauž, un kur lai tie snauž? es ceru, ka tas nav nekāds tur mans izlepums vai izvēlīgums iezadzies pār jaunā dzīvokļa slieksni.

bezdarbnieki ieskaitīja naudu un es nogriezu savus, vairāk kā mēnesi audzētos, garos nagus un neiedomājami uzreiz palika vieglāk, taktilās spējas uzlabojas. tagad domāju par kādu kafijas tasi, klausoties radio nova un šķirstot starptautisko laikmetīgās mākslas un kultūras žurnālu koleidoscope, ko parīzē nospēru teātrī darbinieku telpās, kad y. svinējām dzimšanas dienu un bijām sadzērušies champagne. lai gan, kā izrādās, šī žurnāla distribūcija eiropā ir par velti, tad protams latvijas kultūriestāžu punkti nav to sarakstā, kas būtu parakstījušies uz tādu rakstu un bilžu krājuma piegādi, lai vairāk sakustinātu un izglītotu mierīgos iedzīvotājus un laikmetīgās mākslas interesentus. būs jāaizraksta kim?, lai palūkojas kā tas darāms. vēl es nezinu, ko iesākt ar tiem daudzajiem franču sieriem, kas pašlaik stāv uz lodžijas, jo leduskapī nevar likt specifiskā aromāta dēļ. it īpaši tie ar oranžo pelējumu un mīksto vidu, pie kura, degunu piebāžot, seja pati atraujas attālāk un rāda savilktas grimases.

bijām ciemos pie dzejiskā k.v. jaunajā dzīvoklī un silti iemalkojām no lietuviešiem atvesto uzlējumu un bija tik labi, ka nelabprāt atvadīties un citādi gribēties palikt un logā kūpināt un tukšot, bet tomēr tāds mērīgums acī pār maskačkas panorāmu, ka tagad, cosy mūziku klausoties, izlaidīšos un paskatīšos savā te.. kādus i-neta izkalidējoš-izglītojošusm un sapņošu par saulaino vidusjūras piekrati un draugiem francijā un portugālē.

voici..esmu atpakaļ un bezgala daudz lietas piesakās sevi laicīgi izdarīt un salikt tās pa vietām, bet gan vienu pa vienai.. esmu jaunas enerģijas pilna, vismaz pirmajā mirklī tā šķiet. vēl joprojām sajūsminos par tur, otrdien, dzirdēt-redzēto mūziķu ballaké sissoko un vincent segal koncertu iekš théâtre de l’atelier, kur viens laida lociņu un pirkstus pār čella stīgām un otrs skrubināja man tik nepazīstamo un skaisto koras instrumentu.. très très bien. un ar visām tām kolorīto personību ballītēm un baltā un sarkanā vīna vakariem, laikam tomēr esmu atpūtusies. un atkal atklāju tur sev iekārojamu kulinārijas gardumu, viņiem diezgan tradicionālās crêpes (pankūkas), bet lieliskā kompozīcijā > griķu pankūka, kurā ietīts kazas siers, vālrieksti, medus un piparmētras un pa virsu izdekorētām salātlapiņām un tomātiem.

šodien pastaigājos tepat ielu garumos ar savu uzticamo, vietējo kājāmgājējbiedreni. dzestrums kož degunā. pirkstaiņos pirksti savilkti iekšā dūrēs. gaiss dzidrs un dzēlīgs. tikpat skaidri man prātā izgaismojās viss tas nopietnais, kas būs jāizdara šogad un arī pēc tam. šķiet, ka galvā viss ir sarosījies (tas ir labi, process ir sācies) un tādēļ šo procesu neapstādināmība vakaros neļauj mierīgi iemigt. bet bet pēc 6 dineām je vais a paris, lai uz pāris nedēļām pasildītos iedvesmojošās vietās un cilvēkos. un ar saviļņojošo trešdienu mans paraksts notāra klātbūtnē apliecinās jaunu atbildību, par ko jūtos nedaudz lielāka kā parasti. vēl man vajadzētu ķerties klāt praktiskos nolūkos samērā nesen iztulkotajai m. horkheimera/ t. v. adorno apgaismības dialektikai, šķiet, ka manā gadījumā tur varētu būt pāris lietas pievienojamas tiem procesiem, kas neļauj vakaros mierīgi iemigt.

3 reizes šodien nometu savu jauno mob.-fonu uz asfalta, bet vēl joprojām dzīvs un vēl sūta jaukas īsziņas.

iešu gulēt kā medusmaizi saēdusies.. jūtos labi. visi mērķi škiet tiek izšķirti tālredzības horizontā. un kas tas par horiontu vai apvārsnis!? nu kaut kas tur ņirb. noslēdzu pēdējos rēķinus veikli ar terapeiti tā, ka kāpnes lejup pie sarga 1. stāvā noveda pie smalkām asaru pērlēm, kam neļāvu noritēt. ak, jel. un tagad uz ausīm boogie-woogie.

gribu uz pâtisserie bonjour bakery pēc citrongroziņa  

šodien mani beigās izdabūja ārā.. meitenes uzveda purčika deviņstāvenes astotajā stāvā ciemos, laipni pasniedza vīnu un kādu baltu smēķi uz balkona, kur kustīgas debesis veras pāri robainam horizontam un saule sejā vij dažādas mīmikas. es tur stāveju un tur bija tas caurums jeb tukšums, pavisam bāls. tur aiz tiem namiem tālumā bija torņkalns neaizmirstams, tagad ieslēpts un aizliegts pēc pašas izvēles. bet interpretācija un tās veids ir noteicošais, ko es ar to saprotu!? līdz šodien mani beigās izdabūja ārā, lasīju s. sonatāgas esjeu par interpretāciju. a. ar mani vairs īsti nerunā un tas tagad sēž iekšā un neatrisinās, bet zinu, ka nedrīkstu uz kādu laiku viņam to lūgt.

tur vējo trakoti ārā. un lietus tagad. un es, ar atgriešanos pie vecākiem, esmu pazaudējusi savu lielo matraci istabā. kaut kur pie brāļa esot. tagad tā neērti ar gulēšanu izlaižamajā krēslā ar sintētisku pārklāju. cenšos būt mierīga. par ko nemiers sirdī? a. man uzrakstījis dzejoli par meiteni no dudājeva ielas. un s. nopircis biļetes uz parīzi novembrī un vēl t. aicina pasēdēt cafe, varbūt ieēst suši, jo bezdarbnieki visu dienu sēž mājās, cilvēkus neredz.
nu ja. no vakardienas tagad zinu, ka kāds/viņš sevi iekšā salauž un man par to sāp. tā teikt pārkāpu sarkano strīpiņu, lai izvēlētos kā iet uz priekšu.

piekdienas vakars. monparnesas rajona kafejniicu lauzhu nokraasa. kiinieshu restoraans un veelaak cubana cafe ar baltaa ruma, laima kokteiliem un iemaldiijushos, ieskurbushu spaanu viireli, kas raada, viegliem soliem, kaa izjust kubieshu ritmus. ar s. reekinos atstaati daudzi eiro. tik viegli iet nauda pariizee. vienaa vakaraa nodzert ap simts latu. rigaa to nemaaku. atpakal ar riteniem siikos liiklochos traucaamies maajup caur naksniigaam ielaam, gar kreemkraasas namiem, azhuura margaam un franchu balkoniem.. un bija tik labi, tik labi...

šodien melanholiskā viela asinīs. pa nervu stīgām transportē nelāgu iedomu impulsus. un lasīju benjaminu (iluminācijas) un tur kaut kā aizķēros pie teikumiem > (..)no realitātes ar karoti jāsmeļ vienādais. (..)rihards bija jauns cilvēks, kam piemita izpratne par visu vienādo šajā pasaulē.(..)bieži tiek sacīts: akmens maizes vietā. šie akmeņi bija maize manai fantāzijai, kas pēkšņi grasījās badīgi nogaršot vienādo visās vietās un visās zemēs.