pamodos šorīt pēc nakts pilnas sapņu ar sajūtu atmiņām, piefabricētas nākotnes, cilvēki, tēli, sveši bērni, bet mēles galā bija tikai viens retorisks jautājums: kāpēc jaunībā šķita, ka neviennozīmīga komunikācija ir stilīga, jūtīga, mākslinieciska, vopšem - the way to go?
daudzas jaunības lietas, kas vēlāk liekas smieklīgas (matu griezums, ģērbšanās stils, stipri viedokļi.. utj.), jo ir mainījušās, tiek aizmirstas. vienīgi, ja tiek izvilkti vecie fotogrāfiju albumi, vai e-pastā pēkšņi kaut kur izlec pusaudzīgas bildes, var riktīgi iespurgties no smiekliem
netieša, neskaidra runa rada sāpes, ilgas, cerības, nepareizus priekšstatus, divdomību, šobrīd par to jau vien domājot, mani pārņem nelāgas atmiņas. ģimenē tā nedarīja (bet acīmredzot arī explicitly neteica, cik tas ir svarīgi(!), bet nu vot, salasījos grāmatas un laidu vaļā pa labi un pa kreisi un dzīvoju kaut kādā paralēlajā realitātē, fui fui, nē nē
(straight talk) taisna runa (?) manās pieauguša cilvēka acīs padara cilvēkus ļoti pievilcīgus. protams, no cilvēkiem kas tā runā arī baidās, bet pēc personiskas pieredzes ar viņiem vairāk nefako (does not fuck with them) un ar viņiem nav iespējams manipulēt. manuprāt, lielisks ieguvums.
|