tā nu mans otrais plānotais latvijas atvaļinājums šogad pačab. 14 dienu pašizolāciju un anti-socializēšanos nealkstu, līdz ar to sāku domāt francijas-dienvidu cienīgas alternatīvas. laikam pirmoreiz pa visu covid laiku sajūtos čābīgi, ņemot vērā, ka sajūtu līmenī daļa covid piesardzības noteikumu liekas cilvēku čakarēšana (itālijā jāievērjo atstatums 1m, nīderlandē 1,5m, latvijā 2m, vai mēs runājam par vienu un to pašu vīrusu, vai arī viņš uzvedās dažādās valstīs savādāk, absurds <- prātā šaudās šādas domas) + kamdēļ, ja es būtu gatava šodien veikt testu, pēc nedēļas, iebraucot latvijā veiktu testu (7tajā dienā) un vēl pēc nedēļas testu (nosegtu par saviem līdzekļiem), man joprojām pēc tam būtu jāsēž pašizolācijā, jo tādi lūk ir likumi, kamēr atkal citās valstīs tas strādā. ka dzirdēts, ka policija dežūrē pie mājās, uzmanot cilvēkus, kuri sēž pašizolācijā (seriously, vai tiešām nav citu, svarīgāku lietu ko darīt?). un beigu beigās absurds, ka vakar cilvēki ielidojot varēja izvairīties no karantīnas, bet šodien vairs nē.
viena, no svarīgākajām dzīves atziņām man ir tā, ka man ir svarīgi, lai es ar savu iztikas pelnīšanu nečakarētu cilvēkus (čakarēšana un darbs, kas čakarē citus cilvēkus sniedz man sajūtu, it kā uz vemšanu velk). lai arī strādāju valsts aparātā, paldies dievam 'cilvēku čakarēšana un to dzīves apgrūtināšana' nav mana ikdienas vai darba sastāvdaļa. nu un šoreiz es jūtos kā čakarēšanas upuris. nabaga ego, šņuk, šņuk
|