Sestdien, pusdienās, darbā, aizgāju pie šefa un teicu: "Klau, man ir baigā dilemma - es nevaru saprast, man gribas gan zupu, gan salātus un es nevaru izvēlēties, ko es gribu ēst un kuru man tev palūgt sev uztaisīt.."
M - "Anna, es tev uztaisīšu pusīti zupas un pusīti garšīgos avokādo salātus!"
Goda vārds tajā brīdī, man aš sagribējās raudāt un mesties viņam ap kaklu.
A par ko stāsts? Stāsts par to, ka man liekas, jebkādās mīlestības formās defaultā, ja tu mīli cilvēku, tu viņam neliksi veikt izvēli no sērijas - es vai viņa, gurķis vai tomāts, darba vai atvaļinājums.
Protams, es saprotu, ka šitais izklausās kaut kā absoūti bērnišķīgi, bet es zinu vismaz par sevi: cilvēkus kurus es mīlu, es nenostādu/nenostādītu šādā pozīcijā. Un vispār, īstā mīlestība nekad nebeidzas un tas nav ieslēgt/izslēgt spuldzīti tipa gadījums
|