šodien nostiprinājās doma, kura jau sen kaut kur galvā amēbojās, par cilvēkiem, kā sava veida aparātiņiem (vadītāji), kas translē tādas vai savādākas emocijas. bailes, greizsirdība, mīlestība, skumjas (utt.) ir dimensijas, kuras eksistē neatkarīgi no subjekta vai novērotāja, vai vadītāja. viņas ir lielas un stipras patstāvīgi pastāvošas realitātes, kuras virmo neredzamajā visur apkārt. un viņas grib izpausties (nu tā kā ekzorcisma filmās, kur dēmoni grib izpausties uz āru, pārņemot cilvēcisko ķermeni). es emocijas nešķiroju pēc duālisma principa, bet pēc intensitātes (tāpēc mani fascinē personas, kuras manī izraisa ahujenno mīlestību vai bezdibeņa skumjas vai, ibio, abus divus).
tad nu viņas mēdz ielavīties mūsos, pavisam neredzot (kāpēc dažreiz mēs pamostamies skumji vai bailīgi vai priecīgi "ne no kā"), pakutināt mums ribas, a mēs, atkarībā no laikapstākļiem un apēstajiem produktiem, mēdzam viņas vēl sakairināt, lai tās jūtas kārtīgi tad uzbango/uztaisa ballīti vēderā, bļaģ.
jūtīgākie cilvēki īpaši viegli "uzķer" viļņus. es, starpcitu, piešķiru arī viņām gribu izpausties (piemēram skumjām) un sava veida intelektu, kā viņas "izmanto" cilvēkus lai vairotu savu kvantitāti reālajā laikā.
tik ilgi, kamēr mēs varam pafilozofēt par variabliem lielumiem un attiekties pret visu ar sava veida humoru, tikmēr mēs varam relativitēt, saķert konkrēto emociju aiz astes un izdomāt, ko ar viņu darīt (translēt vai netranslēt). brīdī, kad emocijas sit augstu vilni, protams, filozofēšana izpaliek. tendence ir - pie ahūnās mīlestības, mēģināt ieciklēties un "rušināties" tajā stāvoklī kā karstā vannā - pēc iespējas ilgāk. tad kad bail, tad gan gribas par visām varītēm parasti tikt prom. droši vien jau jāskatās un uzmanīgi jāaplūko savs transcedentālais stāvoklis, jāļauj tam visam filtrēties, īpaši nešķirojot pēc duālā principa. viss tāpat pāries, tā ir vienīgā neizbēgamā statiskā dinamika.
manuprāt, mēs savus filtrus (šeit, pēkšņi, iedomājos par vaļiem, kuri filtrē moluskus ar tām savām stīgām [aizmirsu īsto vārdu, slinkums meklēt]), varam trenēt, attīstīt un virzīt.. vai arī nē, as a matter of fact. man nenormāli palīdz joga un filozofija, mani fiziskie un metafiziskie trenažieri tā teikt.
|