labi, atzīstos. man ir divdesmit pieci un es joprojām varu pamosties draugu mājās darbadienu rītos, pirms iešanas uz universitātes darbu un atrast tukšas portvīna pudeles uz galda un tukšas cigarešu paciņas no iepriekšējās nakts. turklāt man nav baigās vēlmes iet dušā un arī nav pretīgi uzvilkt 3 dienu valkātās drēbes (nē, pēc cigaretēm nesmird). neuzkrāsojusies aiziet uz univresitāti, pasūtīt kafiju un sūtīt neķītras īsziņas no rītiem, pirms ieurbjos zinātniskajos tekstos.
toties 3 dienas atpakaļ, restorāna darbā sēdu un sūcu vīniņu un runāju ar pieklājīgu un kāŗtīgu meiteni, mana vecuma, žilbinoši baltā blūzē, kura ir mana kolēģe universitātē un dzīvo kārtīgu dzīvi. tajā brīdī es padomāju par sevi, ka varbūt būtu laiks pieaugt, ģērbties tā kā kārtīga jauna sieviete un atbilstoši uzvesties.
|