kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Sunday, September 21st, 2014 |
|
||||
|
skumt var periodiem, mainoties intensitātei, dažbrīd iegriežot dziļāk, kad gribas ironiski atjokot pretim draugiem, lai paņem tak to neaso nazīti un izgriež man sirdi laukā, asarām joprojām izpaliekot, bet vajag tikai 5 minūtes sarunas ar mammu (kura vienmēr visu pasaka bez ceromonijām, tā kā ir), lai izplūstu asarās un elsās. mamma varētu būt palicis pēdējais cilvēks, kurš vēl ir spējīgs uz emociju iekurbulēšanu dziļākajā stadijā. savādāk raudiens nenāk nekā. |
|
||
|
vispār katru reizi, kad ir sūdīgi - tas nenotiek bieži - gribas mājās. man liekas tur ir kaut kāda baigā atgriezeniskā saite katrā ziņā man šķiet, ka pastaiga pa mežu, rudens saules pielieta, ar vieglo trūdu smaržu, palīdzētu vismaz nevilktu pie zemes krūškurvi tik daudz |
||
|
|
|
||||
|
kopš strādāju darbā pie mājām, esmu pasākusi pēc darba iedzert (jo par brīvu viss kas lien). tā jau visi, bet es esmu pasākusi katru reizi uzjaukt kādu jaunu dzērienu, lai būtu tā, ka pēc pusgada būtu apzinājusi visus sajaukumus, ko vien var izveidot no tur pieejamajiem dzērieniem. šodien ievilku campari on rocks, gluži kā tajā grāmatā, ko pirms laika lasīju - visi pēcpusdienā to vien darīja kā glāzē zvalstīja ledus gabaliņus. itālija, nu protams. savukārt pēdējā laika favorīts ir aperol spritz sajaukums, ko mēdzu iešaut arvien biežāk. lekker, zeg |
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||