Varbūt būu pienācis laiks ierakstīt kaut ko sakarīgu un informējošu. Varbūt mazu kopsavilkumu.
Ir pagājuši apmēram gandrīz divi gadi, kas tad ir noticis vai nav noticis?
Esmu pārvākusies uz pašu, pašu Hāgas centru. Dzīvoju pie laukuma kurš saucas "Grote Markt" , kas ir populārākā hipsteru vieta Hāgā. Dzīvoju divstāvīgā dzīvoklī vecā vecā mājā, ko Nīderlandē sauc par "pand". Man ir vecās koka konstrukciajs un maziņš jumtiņš uz kura izlīst pa mazām Alises Brīnumzemē tipa durtiņām. Šajā mājā ir tikai divi dzīvokļi. Es joprojām neemsu satikusi savus kaimiņus, ja kas. Es joprojām nezinu no galvas savu bankas nummuru, telefona nummuru, pilsoņa reģistrācijas nummuru un visus tās garās holandiešu ciparu rindas, ko viņi paši gan zin no galvas. Toties, es runāju, protams, plūstoši viņu valodā, kas pamatīgi ir iedragājis manu vācu valodu. Darbā ik palaikam izmetu kādu vācu frāzi, ar to arī prieki beidzas. Toties jārunā mazliet franču valodā, arī priekš darba. Ā, nu ja. Es strādāju 4 zvaigžņu viesnīcā, kura atrodas uz "Sir Winston Churchil Laan". Dizaina hotelis, tā viņi saka. Laikam jau pats amizantākais, ir ka šajā hotelī apgrozas tikai Shell publika, jo Shell galvenais kantoris atrodas 50 metrus tālāk. Iespaidīga celtne. Toties strādajot un redzot regulāri galveno Shell bosu un visādus citus dīvaiņus, ar kuriem ļerkstu bārā, man ir perspektīvas strādāt Shell, haha. Pirms mēneša kādā patukšā dienā noļerkstēju visu vakaru ar Shell galveno arhitektu. Shell labā strādā neiedomājams daudzums dažādu profesiju pārstāvji. Es viņiem patīku. Ne jau tikai rudu matu dēļ un fakta dēļ, ka es vislaik smaidu, bet tāpēc, ka man ir "stāsts". Jo parasti pirmais ko pēc pāris vārdu apmaiņas šie dara, ir pieliek pirkstu pie mana vārda,uzvārda zīmītes un mēģina izrunāt. Tas nekad ar pirmo reizi nav sanācis pareizi. Tad seko klasisks sarunas turpinājums. No kurienes. Cik ilgi te. Kāpēc? Un tad jau aiziet. Man ir tomēr ekzotiskākais stāsts no visiem darbiniekiem. Tā viņi.
Es gribu, lai cilvēki brauc ciemos. Redz, mana vecmāmiņa lidos nākošnedēļ pirmo reizi mūžu ar lidmašīnu pie manis. Es viņu, protams, vedīšu uz tulpju dārziem.
Par spīti visam skepticismam, kas saistīs ar faktu par jaunu cilvēku ielaišsanu manā dzīvē, man ir mani daži holandiešu draugi. burvīgais Elmārs un mana jaunā Ungāru draudzene Ilka. Tight crash. Un vēl daudz labu universitāro kolēģu. Es gaidu ciemos L. maijā un mammu Jūnijā. Jūlijā braukšu uz Berlīni. Un starpcitu, pavasaris pie mums ir sācies.
|