|
man kreisās kājas lielajā pirkstā iekoda kaut kāds zemes vēzis, kuru es, protams, negadījuma brīdī neredzēju, jo saķēru pēdu vaimanādama. tā neko, izvilka man to dzeloni, viss tā kā labi, bet šorīt pamodos no nervozām sāpēm īkšķi - pirksts piepampis, staigāt tikai blozgas gaitā var, johaidī. toties, izlasīju kaut kādu jokaini garu ozolnieku pašvaldības traktātu par māla ieguvēm ieguvē vārdā Spartaks, dzenoties pakaļ iekārotam, smuki brūnam Latvijas laika ķieģelim. Uzzināju arī, ka var nopirkt dāču Cenā knapi par piecām štukām. Ne šāda tāda čīzlu materiāla, bet koka!
|