|
mēs vakar ēdām pastu un es viņiem skaidroju, kur ir mana problēma, ak. es viņiem stāstīju kā manī nav cilvēkmīlestības parastās un kā man jāmācās kļūt mīlošai (drīzāk tas izklausījās tā, ka es skaļi prātoju, ka nevienam nebūtu pa spēkam pat ar āmuru manī to iedauzīt). viņi prasīja kāpēc, jo es jau nemaz neasociējos ar atsaldētu ledus gabalu, sirds vietā. Tad es viņiem vienkārši pateicu, ka manī tomēr ir tā Orvela cūku pārliecība. Viņi mazliet padomāja, mazliet pašūpoja galvas un paūjināja, kā lielas, maigas pūces un beigās klusi pateica, ka tā jau arī īstenībā esot, un vienmēr būšot, un ka man neparko nebūtu jākaunās, ja es tā domāju. Es padīdijos savā krēslā un mēs visi viens otram paskatījāmies acīs, tā mēs tā kā klusi vienojāmies, ka tā ir, nekādu bet.
|