laiks ir pati dīvainākā lieta, kas ar mani notiek. ja es pieņemu, ka parasti (ko nozīmē parasti?! vai tad tas ir lielāko daļu laika?), ja es esmu novērotājs, tad varētu novērot un aprakstīt laiku kā laukumu starp divām paralēlām līnijām, kuras sākas un beidzas tā ka es viņas neredzu. aiziet. perspektīvā. tālumā. tad es esmu mierīgs, vēroju un zinu, ka lūk ir kaut kādas pastāvīgas lietas, jo neviens jau nemēģina vienā minūtē iebāzt 80 sekundes. un ir ok, sēžu uz beņķīša un frontāli vēroju laiku.
Pašlaik laika uztvere ir tik samaitāta. Man šķiet, ka laiks tagad izskatās pēc dvieļa, kuru izņem no veļasmašīnas. Tāds vidēji liels frotē dvielis, kuru vēl kāds sarullēs uz izžaušanu. Tad viņu paņem un ižžauj. Un lūk te esmu es, kurai šis izžaušanas proces jāvēro un nepārtraukti. un visu laiku tur kaut kas tiek mēģināt izdabūt ārā, kaut pilīti ūdens, bet nekas nesanāk. savērpusies. galīgi greiza sajūta, vēderā centrafūga. pie kura gala lai ķeras
|