kopš savācu divas raketes no iecavas, šķiet arī dzīve normalizējās, kautkādos rāmjos mācos kontrolēt sevi. patiesībā jau nemācos, tas pats kaut kā sanāk, laikam nenodarbojos ar rebelismu, pati dzīve ir tāda perversija man. apbrīnoju meiteņu skaudību un nenovīdību, vairāk nekā nekad, beidzot, tas arī ietekmē manu dzīvi, lai gan arī tas mani pārāk nesatrauc vairāk. sarakstīju arī tam galam vēstules beidzot un dabūju sev divriteni spožo. laikam jau vislabāk tagad mani raksturotu piemērs iz dzīves - strēlnieku ielā mēdzam spēlēt badmintonu tā ap trijiem naktī pat pie neliela vēja, bet ar kārtīgiem atvēzieniem un manāmu amatiera profesionalitāti, tā laika nobīde (un gulēšana līdz pēcpusdienai), šķiet mani padarījusi mīkstu un maigu, mierīgu, protams, arī mana mīļā zviedru ģimene dara vienmēr mani par pāris ballēm laimīgāku un mierīgāku.
ziniet, kas man dažreiz ienāk prātā? tūlīt sāksies saptembris un tas būs deviņdesmit grādu pagrieziens un iespējams man būs pilnīgs trieciens (nē, tam nav nekāda sakara ar skolu būšanām, nēesiet jocīgi), man tiešām ir interesanti zināt, kā es tad izļodzīšos no sadzīves un no gultas vispārīgā ziņā. bet šajā ziņā es esmu kā mans rudais kaķis - laisks un mazliet miegains, īstenībā arī tas mani daudz neinteresē. ja godīgi ļoti reti mani kāds izkustina no līdzsvara - tas arī tikai tādēļ, ka atpazīt var uz ielas (saulessbrillēm uzkāpu virsū un knakts bija gatavs!) tad, kad es to negribu (un tas ir arī vienīgais, parasti) vai gribu vismazāk. stulbas meitenes, kurām es briesmīgi skaužu, tās ir mana ābola puvums pašlaik.
kas vēl? visu savu tagadējo dzīvi atdošu un nekaukšu ne pilītes par novēloti kailās sievietes uzmanību.
tomēr atrada mani. un atnāca.
|