no rīta skaitīju atpakaļgaitā no desmit līdz nullei, izlecu no gultas. pēc tam es sevi pieķēru mammas platajās elektroniski rōzajās biksēs un rožainajā peldkostīma augšiņā ar dzelteno zāļespļāvēju kā dāma ar sunīti, kurš apbiris ar mirstošo rozā peoniju ziedlapām. pēctam es ilgi gulēju vannā ar augsti paceltām kājām un kaut kur blakusistabā dārdēja senžermēns. autobusā es lasīju ābeli, līdz pusceļām, pēc tam gurdeni un vienmērīgi bukņīju galvu pret zilo stiklu (autobusam bija oranžbāli aizkariņi)
attapos pie parkā kurā dzīvojot pāvi. viņi te uzcēluši puskoka mājiņu ar sarkaņu (smuks tonis) dakstiņu jumtu, netālu no morga, ziniet, izskatās pēc pirtiņas, aiz parka ir dzelzceļš (pati zinu) un otrā pusē kapi.
pa vidu vēl bija tirgus, kur lūkojos pēc ungāru ķiršiem. tajā brīdī (pēc tās bukņīšanas) attapos, ka jūtu kā grimstu savās čībās. laikam jau laba zīme, it īpaši ja algebras grāmata somiņā kliedz
|