kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Wednesday, January 25th, 2006 |
|
||||||
pistācijam sakrimstot, atgādina pavasara ceriņu, zaļo pumpura dūrišu rūgteno garšu (ar sajūtu, ka pavasaris tomēr būs), bet klusie, aicinošie svilpieni atgādina lūpas savilktas bantītē, aiz zila plīvura. es teiktu, ka vispār man patīk zemas un seksīgas balsis, bet tas te iederas kā ūdensgalva, normālajos cilvēkos, bet lai jau paliek |
||||||
|
|
||
ziemas ikvakara aptumsumos pietrūkst krēslas pēdējās toņu pārejas - melns-brūns-smilšubrūns-bordo-sārts reti kad, bet agros rītos tagad var redzēt (leduslaikmetā), bet arī tādus skarbākus un kliedzošākus |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|