brīnišķīgs veids kā "dzīvot mazāk" ir vairāk piekust. Nu es piekūstu pagalam aplami (starpcitu, es nemaz negribu šitādā veidā piekust), es piekūstu no fiziskās slodzes, kura ir nesalīdzinoša mazāka kā pirms gada vai vēl vairāk atpakaļ, galīgi nejēdzīgi. Tāpēc man sāp plecu muskuļi, un es varu paīdēt par šo tēmu, tad mani sarīvēs ar sildošām smērēm, es ierakšos savos spilvenos un aizmigšu kā susurs, turklāt tagad jau guļu visu savu brīvo laiku - nevis vienkārši guļu, bet dziļā miegā guļu. Mainu miegu pret visu pārējo - tas saucās.
vakar - vairāku mēnešu garumā sāku piedalīties loterijā - Viņi izdomās, kur tu dzīvosi, respektīvi, tagad dažādiem cilvēkiem, pēc manis aizpildītiem papīriem, ir tiesības spriest, kam es esmu piemērota un kam neesmu. Dīvaini dīvaiņi - nekas, jau aizmirsu. vēl gribu piezīmēt - kā tas nākās, ka sirsniņa pukst, bet ķermenītis nekustās?
respektīvi - šodien miegot ciet, sametu savas rokas kaut kā gar ausīm, un pēkšņi dzirdu mazos tuk-tuk, pulkstens skan. turklāt pilnīgi regulāri. Bet neraža tāda - ka rādītāji nekustās. smalkas ierīces, tā teikt.
|