Vispār beidzot ir pienācis tas brīdis, kad mani sāk viss kaitināt daudz stiprāk nekā tas ir bijis kādu 2 gadu garumā. Attiecināms uz visu - pat konduktoru kaitinošie jautājumi, skolotāju uzbāzīgās balsis, miega nelietderība, gāzētu dzērienu kaitīgums, neesošu sniegu. Un visbeidzot ar manu mīļo mammu, kura dēļ manas mazās asinssaindēšanās pēc man ir izēdusi smadzenes ar to, ka NU BŪS, NU BŪS.
Nu neesmu es pieradusi pie ņeņņošanās un nepieradīšu, tas jāsaprot arī termo ķirurģiem, nervo ķirurģiem terapeitiem un visādiem "aitiem"
Viss ir tik ļoti sakaitinājis, ka man tik ļoti aicinās sist skaistās kristāla glāzes pret grīdas flīzēm, atbildēt pārāk ņurdoši un klausīties kā laiku pa laikam kāds atgādina - neviens tev neko sliktu negrib darīt, goda vārds pieriebies līdz mielēm.
Vienīgais, kurš nedabū neapmierinātību ir zirgs. jo nemāk neko pastāvīgi prasīt, izņemot kādu saldumu un arī - ne jau ar uzkrītošu neapmierinātību.
|