kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Saturday, December 10th, 2005 |
|
||
|
Kaut kas tomēr ar mani nav kārtībā - tā es teicu un pēc pussoļa biju jau uz mutes. Man liekas, ka palieku arvien klibāka.. |
|
||||
|
brūns kakls un dzimumzīmītes, pīles - un es eju gar kanālu, smejos un lieku roku priekšā lūpām Un tad tās bildes, pie sienas, sīkāk izpētīt, es saku. Nu.. Un arī tas, kas pieder, kam un kāpēc - ap kaklu viss ir redzams, es smejos - es skatos uz savas mammas kaklu un saku - Tev arī ir daudz dzimumzīmītes. Un Tev arī ir zelta ķēdīte ap kaklu, es apklustu. Ar manu dzimšanas krustiņu - itkā tas Tev, man piedzimstot, būtu uzķeksēts. Un daudzas dienas ir garām un es skatos un saku jau citam - re, kur, Tavas dzimumzīmītes. es aiztieku un pasmaidu. Atceries Viestura dārzu? Ap.. nu ja. Tu tur nebiji. Tā bija cita. Bet tos visus gaišos bērzus, kurus es caur vilciena logiem noskaitīju, sauli izsijādami tad toreiz stāvēja. Un tagad tumsā tīti stāv, jo vilcieni tik bieži neiet.. Kamols kaklā, kamols galvā, bet tās sajūtas.. Klau - Tev neatrastos svārki, ko man aizdot? es domīgi viļāju zīmuļa atliekas pa molbertu, un prasu pilnīgi šķērsām par nažiem. asināmiem. Asinmāmajām sajūtām, tās kuras ieurbjas galvā un palie sēžot. Un tad galvu atsedz un skaties - ķirmji izēduši rakstus, tagad jau tas ir stilā, tad, kad ķirmji galvā. Es tomēr bēršu cukuru klāt tējai, nevis bērza klucīšus, es atjēdzos un saku. Pasmaidi vēl vairāk - man atbild, Nu, es jau - es saku |
||||
|
|
|
||||
| -Kā ir ar tām kokosriekstu enģēm? | ||||
|
|
|
||||
| Tu šodien drīksti justies tā, kā ir, kad atgriezies mājās, ja ļoti sen te neesi bijusi, Anna |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||