kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Thursday, December 1st, 2005 |
|
||
|
Es sāku redzēt cilvēka galvu plaknēs. Un redzot lūpas es redzu noteiktas formas šķeltas plaknes. Un es nekad negribētu ar tik vēsām un baltām skūpstīties. nekad. Krievu avīzē Vesti segodņa ir intervija ar manu tēvu. Viņš tur tāds portretā nofotagrafēts spriedelē par Operu. Dzīvojot Londonā. Apmeklējot Grand Operu. Ir izcils Operas mīļotājs. Galvenais, Viņš saka - Savu meitu Annu, es bērnībā iemāciju mīlēt mākslu, stāstīju pasakas.. Nu un tā tālāk. Mīļi jau izklausās, bet mācija man spēlēt klavieres gan. To es māku vēl. Bet to ko es atceros, bija tas, kā mani pie rokas uz operu veda mamma. Un tas man liek pasmaidīt un domāt to, ka krievu žurnāliste Svetlana (vai kā Viņu tur..) ir iemīlējusies manā galantajā papucīti. Kārtēja no tām dāmām. Un sarakstījusi gaistošas ziņas, kā ziepju burbuļus. Goda vārds.. |
||
|
|
|
||||||
|
Un starpcitu.. Gribi tici, gribi nē. Augustā es braucu no Jums prom uz gadu. (saņēmu gada stipendiju mācībām Vācijā) vari sākt atvadīties |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||