kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Thursday, November 24th, 2005 |
|
||||
Es jau aizmirsu kā ir naktī pielekt kājās un paspēt nobīties tik ļoti, ka sirds gandrīz pa muti izkāpj laukā. Bet atcerējso. Un atcerējos arī to, kā es no rīta lēkāju un ar rokām situ griestus. un tad ar lielu rēcienu un krācienu no mana jumta gāžās ledus lavīnas. |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|