kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Thursday, October 27th, 2005 |
|
||||||
|
Nu es biju jūrmalā. Izdzīt sliktās domas -tas saucās. Aizbraucot līdz Priedes veikalam, un mēģinot no veikala iznest kartona zelta zivtiņu, izskrēja traki blonda pārdevēja un sāka nervozi bļaut virsū. Es jau tikai zivtiņu jūrā gribēju izlaist un trīs vēlēšanās ievēlēties.. Tāds teikums Viņu neapmierināja. bet tas nu tā Brangs vējš un neviena cilvēka, aizsoļojām līdz molam, sviežot gaisā dažādus koka gabalus, iztēlojoties, ka mazie baltie gliemezīši īstenībā ir milijons kaiju uz sudraba smilšu fona.. Spilgti rozā pamale traki tālu līdz molam mirdzēja. Līdz molam nogājām, kad jau pilnīga tumsa, un vilņī.. lieli, lieli. Lietus ar šur tur palīņāja. Vējš gan pūta no mugurpuses un viss bija ne tik auksti kā varētu likties. Līdz mola pusei aizgājām, bet tālāk es baidījos iet, skrēju atpakaļ. Un pareizi. Zālīte aizgāja līdz galam, un Viņu aplēja ūdentiņis. Redzējām arī beigtu mežacūku. Laikam tā bija tā pati, par kuru rakstīja 5 minūtes te dažas dienas atpakaļ. Un es sildu pēdas ar fēnu. |
||||||
|
|
|
||||
|
Ikkreiz klausoties Frīdas skaņu celiņu es krītu atpakaļ. Kaut kur tālāk par Maroku.. |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||