kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Monday, October 24th, 2005 |
|
||
|
starpība - tā bieži vien ir lielāka par space taustiņa esamību. arī par space taustiņa garumu. Un arī - tā starpība tik pat netverama kā tukšs gaiss, bet to tomēr nedrīkstētu saukt - tā. par neko. Brīžos, kad tiek pārkāpta visatļautība, Tu saproti, ka badā nenomirtu pat ja nonāktu Gomeļas galastacijā |
||
|
|
|
||
|
Redzi - pēc taustes var atrast ceļu uz pilnību, bet cilvēki baidās aizvērt acis uz ielas, lai nepakluptu. Aizsiet acis ar sasmaržotām šallēm, un meklēties, iztaustīt katru ceļa kukurznīti ar pēdu, mierīgi apļot gludus oļus rokās, nē, nē tas neder. Īsetenībā jau tas aizņem pārāk daudz laika, itkā. Un mums, draugi mīļie, laiks ir jātaupa, jo neesam mūžīgi. Jau sākot no bērnudārza mums māca taupīt laiku. Bērnudārzs ir pārāk sens, lai es atcerētos kā, bet skolās māca formulas, lai ātrāk izrēķinātu piemērus, mudina pildīt mājas darbus un vingrināties. Lai ietaupītu laiku - turpmāk. Bet, mīlīši, to laiku mums iedrāž apziņā. Grozam rokas, grozas pulksteņus, šūpojam galvas sastrēgumos un kļūstam dusmīgi. Paši saīsinam savu laiku negatīvās emocijās Un galu galā, kurš tad ir izdomājis, ka pašlaik ir 2005. gads, un, ka Jūs esat dzimuši tieši 16. maijā, 28. jūlijā, 5. decembrī. Varbūt tomēr esat dzimuši 56. oktobrī, 35 janvāri? Arī - dzimstam mēs vienu reizi. Kas tad ir tas gads? Laiks kurā zemeslode ariņķo apkārt saulei.. Te nu bija lielā saistība ar laiku. Pārāk lielā mērogā priekš viena cilvēka. Tāpēc es izstājos. Izstājos jau laiciņu atpakaļ - man nav laika. Nav - burtiski. Pazudis, neeksistē, kaut kur skapja dziļumā sapakots brūnā turziņā - lai paguļ mazliet, varbūt vēlāk modināšu augšā. Un es emsu kaut ko zaudējusi? Vai es esmu pazaudējusi laiku? Nē - nav ko pazaudēt, nevar arī pazaudēt. Un pulksteni es grozu tikai lai nebojātu citiem garastāvokli, un ierastot tieši tur kur vajag, tieši tad kad vajag. Lai nesaīsina savu laiku, nīgrojoties |
||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||