kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Sunday, October 16th, 2005 |
|
||||
rudens cilvēki salīp pie miklām ielām kā lidvāveres. | ||||
|
|
||||||
Dejojot ir jāslīd nost lencītēm, tā visapkārt čukst Sienām pelēkā krāsa nolobās nost, kad telpa ienāk Viņi, Viņa atkal smaida, smejās, nekas nebirst no rokām ārā un auduma tīkliņā ir iebiezināts piens ar cukuru. Cilvēki beidzot izraušas no špaktelētiem uzvalkiem, lai paskatītos, kā ir, kad laiks neiet, paskatītos uz Viņiem, cilvēkiem, kas sūc iebiezinātu pienu ar salmiņiem. Visi koki trīc, un pats dievs smej no laimes parpilnības |
||||||
|
|
||
Es atcerējos kā Marokā - autobusā, gids nepārtraukti runāja igauniski un dažreiz pārmija kādu vārdu ar mani krieviski, un nolikusi galvu pret siltu stiklu, es mēģināju gulēt starpstāvokli - tad kad miedz ciet, bet saproti, kas notiek apkārt, es pēķšņi pilnībā izpratu igauņu valodu - sapratu katru un vārdu un tā nozīmi - runāja par flamingo, ka tie ir bara putni un zoodārzos ir par maz vietas tiem nabadziņiem, brīdī, kamēr samalu šo informāciju es pamodos, bet igauņu valodu vairs nesapratu |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|