kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Saturday, August 13th, 2005 |
|
||||||
Katru rītu un katru vakaru iesākt ar iebiezinātu pienu. Un arī cukura līmeni asinīs var mērīt, dienu, dienu, divas, piecas. Un Levītu koncertus klausīties - Es Tevi mīlu Tikai nesen to sapratu Es Tev pāri.. nekad nedarīšu.. |
||||||
|
|
||||
No rīta pamosties, jo tiek uzgāzts virsū krāsas pods - par zīmi. Nu labi. Turpināt. Es Esmu Pabeigusi. Krāsot. Viena. Visu viena (nu gandrīz). Peldēt pāri plēvēm un idejām, ka dzeltenā krāsa ir tikpat ķepīga kā tas iebiezinātais piens no rītiem, istaba. Istaba jākrāso iebiezinātā pienā un pusdienlaikā jālaiza kārām mutēm tās sienas, stāvās, slīpās sienas. Nu. Pēc pusotras nedēļas es te dzīvošu. Un tad vēl, te būs daudz. Vairāk nekā te tagad ir. uz tām kailajām sienām. Mazliet vairāk. ny, jā, jā tā tiešām bija viena no visskaistākajām vārdadienām, un mana, mana saulrieta dziesma. |
||||
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|