Un manā vissaldākajā miegā, kas iespējams vai nu klēpī, vai nu blakus vai nu vienkārši bez, bet pie vecmammas - šoreiz pie vecmammas, es aizmigu ar visu Imantu un epifānijām uz vēdera, iekritu pārāk dziļā miegā, lai dzirdētu radio šņākšanu, televizora kluso sīkšanu blakus istabā, telefona klauves, tējkannas smalko balsi.
Un tā es kritu lielā melnā caurumā un mēģināju ķerties, kur nu es varu, kā es varu līdz beidzot nomierinājos un kritu vienkārši lejā. Svārki uzpūtās kā gaisa balons un mati tumsā švīkstēja pavisam zīdaini.
Brīdī, kad ar nenormālu triecienu es ietriecos cietā pamatā, kā nervu kamols noraustījos, grāmata noslīdēja no vēdera un no tā es tik ļoti nobijos, ka uztrūkos no miega un nokritu no dīvāna..
Kritu, bez delnas paspēju apakšā pašaut un labo delnu kārtīgi pamežģīju un līdz ar to visu kārtīgi nobļāvos, uz jautājumu - kas noticis, atbildēju (laikam vēl miegā) - ļoti ilgi kritu un nokritu ļoti sāpīgi..
Tā nu es sēdēju uz brūna tepiķa un berzēju roku, bet ārā zaļā bērza ņirbonī sāpīgi kliedz kaijas
|