|
||||||||
 Šodien es peldēju pa miera gaisu un ietinos es miera pledā, tik sen nebija bijis tik labs un bezpersoniski nesmacīgs miers. Un vēl no Imantas miera ostas izejot ar slapjiem matiem visur man sekoja viņa - lieli dzeltenīgā vakara poga, gandrīz katrā logā atspīdēja, līdz es nonācu pie rudens kokiem. Palika sarkana, sarkana. Un vēl ar sīcoņu, kas pārvietojās no vienas auss uz otru es aizmiedzu acis un vēroju kā liepziedi krīt tējas krūzēs un kā es smejos zem krītošiem kastaņu ziediem pirms gada. Un es atkal smējos. Un ar tik lielu mieru.. Un vēl es pamanīju uz sejas sev rētu. Un tad es sāku domāt, it kā jau redzamā vietā, bet tik ļoti jau ar viņu biju apradusi ka pēdējo reizi pamanīju ļoti ļoti sen. Bet man viņa neatstāja nospiedumus. Sentžermēna bulvāris parīzē vēlā rudens dienā un deja ar lapām. |
||||||||
|
|