Gulēt uz izliekta koka sola zem zilām debesīm. Pa labi šalc mašīnu riteņi un spīd saule - no lielās, baltās katedrāles labajā pusē skan dziedājumi, cilvēki pūļiem lūdzas, bet es guļu Viņa klēpī un nejūtu laiku.
Sapņi, kuri ik pa brīdim saaužas ar realitāti un tālie sapņi, kuri neliekas tik ļoti apšķērēti un uzspēlēti neizgaist. Man ir žēl lieki klausīties lieki iztērētājā laikā bez savas dzīves. Man riebj klausīties kā tikšķ pulkstenis un nepanesami kliedz man ausīs par plēšamām minūtēm bez Viņa.
Un es vairāk neredzu miglu, kļavu lapas, debesis un zemi.
Un tagad atnāk un runā un runā un, neklausās manos iespraudumos. Un ,ārēji domīgi un iekšēji nedomājami, es virpinu šķēres rokās tīri ieraduma pēc.
"Nesagriezies ilūziju dēļ"
|