kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Thursday, January 20th, 2005 |
|
||||
|
Nekad nav paticis strīdēties ar naidu. Parasti, ja strīdos - nekad neuztveru pārāk nopietni, kaut kā neiet man nopietnā sliede.. Bet es nevaru ciest, ja cilvēki uz mani auro. Parasti klusēju vai aizeju. Bet vēl vairāk es nevar ciest ja uz mani auro, un ja es esmu bijusi vainīgā, atzīstu to, bet uz mani turpina aurot. Ui. Tad es palieku nikna un sāku pretī likt neapgāžamās lietas, un vienalga visi uz mani pēc tam dusmojas. Un nekad es nejūtos normāli pēc tam. Un es esmu sastrīdējusies pa vakardienu un šodienu ar saviem radurakstiem tā, ka pēc noilguma vēl esmu īgna. Un dusmīga. Un pilnīgi noteikti, ka darīju to apzināti, lai atkal paslēptos no visiem. Šoreiz uz pāris dienām pierobežā |
||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||