kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Saturday, January 15th, 2005 |
|
||||
|
Man patīk mani ģimeniskie pasākumi - it īpaši tāpēc, ka tie nenotiek ar ģimeni (es gandrīz aizrijos) Es smējos, kaut gan jau otro reizi mašīnā raudāju. Un atkal griezos prom, tikai lai neredz. Kā jau parasts. Un tad naktī braucot atkal prom no liepām, pēc ilgiem, ilgiem laikiem es sēdēju uz mugurpusē. Nu viena, bet. Un man bija tā sajūta, kā milzumgaros ceļojumos - kad es no priekšējā sēdekļa dīdijos segā, līdu pa galvu, pa kaklu uz mugurpusi.. Nu lūk bija tā sajūta - nolikt galvu uz tā cietā sēdekļa un pasnaust. Bet. Par maz, par maz tā laika. Un vēl man sagribējās braukt pa grants ceļu, tas vismaz atgādina kaut ko par laukiem. Nu. Maniem gan. Vai arī Burtniekiem un smaidošām sejām, veikaliem, kolēģiem.. Saliec roku 90grādu leņķi. Tā lūk. |
||||
|
|
|
||||
|
Un vēl man dikti patīk ar svešām(nu nosacīti), mīlīgām mammām runāt pa trubu. Kaut vai vienkārši tāpat, dikti jau nu mīļa.. |
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||