kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Sunday, January 2nd, 2005 |
|
||||||
|
Priekšpilsētu pārspīlētais miers sniegainības sirdī ir tieši laikā, kad tu esi viens, bet ne vientuļš. Relaksējošais miers tipveida dzīvokļos, kur zem tevis 5 vienādās vannasistabās varbūt guļ 5 dažādi cilvēki. Un varbūt arī tikai tāpat - bez miera. Bet tas saucamais tipveida klusums (attāla trauku sķindoņa, attāla urbšana un tjpr.) spēj nomierināt atšķīrībā no pilnīgā klusuma sīkās sīcoņas. Un ietīties siltā tipveida (ha) pledā un aizmigt kaut kur klusi tikšķot pulkstenim vai dungojot ledusskapim spēj mani tāāāā nomierināt kā nekas. Jau sen pārbaudīts - pie vecmammas mājo miers. Mieraosta, miera māja, miers, miers, miers. Nē es jau nesaku ka manās mājās ir slikti. Ir daudzu daudzie pārsteigumi dienās, naktīs , miegā, nemiegā. Ir jauki dzīvot jūtīgajā koka mājā, šļūkāt ar čībām pa falšo parketu, vai ar basām kājām dimdināt dienas. Un arī aukstums nav slikts, nu - māja elpo.. Bet dažreiz tā gribas aizbēgt no kafeinīcām, pirtīm, maukām, apartamentiem, strādniekiem, un ja tas viss satilpst tādā mājā, tad nav iespējām pieliet kaut stūri ar mieru. Nu varbūt dažreiz. Īstenībā daudzreiz. Un dažreiz tev liekas, kaut naktīs neienāktu kāds cilvēks un nejautātu, kur te 3šajā stāvā varētu būt pirts (!!). Bet nu. Mjāā. Jāatradinās no paraduma "neaizslēgtās durvis", citādi kādu dienu atnāks kāds un nozags mani. hi |
||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||