kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Tuesday, November 23rd, 2004 |
|
||||||
Šodien pacēlās diskutabls jautājums, kā es visulaiku ēdot šokolādi, nepalieku resnāka. Platumā, garumā, īsumā nav svarīgi.. Uz iebildumiem, ka es daudz ko daru, aktivitātes neslāpēju, apmeklēju treniņus ( ne bodībildinga) netika ņemts vērā. Protams, būtu interesanti, kā man būtu jāēd, lai es noēstos līdz negausīgam resnumam - Runa neiet par mīlīgu, omulīgu minipuncīti, kā dažām superīgām sievietītēm, bet par negausīgu milztauku kunkuli. Un jā es neatteiktos no tā (procesa), jo vismaz regulāri dabūtu garšīgi paēst.. |
||||||
|
|
||||||
Tātad, man jāsaņem sevi rokās un jāmācas fizika, lai es rīt spētu ar labvēlīgo domu slieties augšā un slāt stundu iepriekš visa, lai sāktu paaugstināt savu fizisko (zinātnisko) potenciālu par balli, varbūt. Grāmata stāv priekšā atvērta, rakstāmais pa rokai, bet nu ieskatoties atvērtajā atvērumā par fiziku, kur nu domāt, konspektēt, nespēju. Akūta alerģija.. Tātad lūdzu, kāds nezin sevis uzmundrinošu dziesmiņu, kas ierosinātu domas uz fiziku ? Varbūt kāds īpašs buramvārdu spelings ? Jebkas ?! |
||||||
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|