Še kur līgo priežu meži, jūra līdz ceļiem un tev pieder visa pasaule. Bet šodien pirmoreiz skolā izjutu kā daži tā sakot pašsaprotami vārdi no klases audzinātājas momentāli tevi ar lielu roku iegremdē jūrā līdz kaklam un vēl tu pieraudi līdz degunam pilnu to pašu jūru un gandrīz noslīksti.
Jā, bet atrodas tādi kas tevi aiz deguna vai aiz ausīm izvelk atkal ārā, mīļi iečukstot, saņurcot, sabučojot, iemīļojot, līdz tu atkal sāc ņerkstēt no banānu devas un šokolādes devu laimes fermentiem (un tiek izdomāti katra augļa krāsas fermentu lielā būtība), kā arī neartikulētas skaņas sāk lauzties no tevis ārā arī uz dienas beigām. Galu galā raudāt nebija jēgas, jo redz tuša iztecēja..
Un runājot apr uzblīšanas procesiem, izrādes jēga bija - uzblīšana, kā arī domas par ēdienu tevi neatstāj, bet nu visumā tā, varētu kompaktāk.
Bet nu dienas beigās tev atkal jūra līdz ceļiem un biezeņa fermenti ir formā
|