kādreiz bija, bet nu, izbija
|
Thursday, September 30th, 2004 |
|
||||||
Smaga atkarība no šokolādes. Galvenokārt jau no mandeļu, bet es vienalga pārstāvu domu - mana šokolāde, ir mana šokolāde- manas kalorijas ir tikai manas kalorijas. Es tak nevienam citam neuzbāžos ar savām kalorijām un savu ublīdušo vēderu arī nevienam neuzbāžu par nastu. Šodien kamēr viss mūsu bioloģiskā stāva bioloģiskās nimfas (sk. Mākule, sk. Strazda, sk. Pastare, sk. Kuduma) sēdēja savā bioloģiskājā buduārā un malkoja melnu, melnu kafiju, es nevarēju atturēties un V. Strazdas kabinetā uz tāfeles, blakus Vīrusiem un baktērijām uzrakstīju "Sēnēm ir saknes". Sakarā ar pikas vēstījumu bija grēks tukšā klasē to neizdarīt. Ceru skolotāja putniņa neapvainosies. Arī recekļi jāmāk uztvert ar humoru, turklāt blakusdzīvoklī ir ļoti jaukas zebrainas sienas. |
||||||
|
|
||||||
Un ar pēdējo elpas izelpu pavadi ar skatu. Tur caur restēm - to milzu gaisa molekulu daudzumu, aiz tām tu redzī kā pazūd un.. Viņa jau tā, es jau tā nevaru, jo pati esmu tāda, kas sola un bieži arī neizpilda, varbūt tāpēc tomēr gribās izvairīties no viņa acu skata, kad viņš saka varbūt ziemas beigās, varbūt, varbūt.. Bet tomēr ir arī netikai varbūt, bet arī bet. Jā varbūt arī tā ir labāk. Bet labi, ka ir žēl. Gan jau. "Un vēstules ir labāk. Vismaz vari izņemt no somas un pārlasīt, jo ieliec arī tur daļiņu no sevis.., varbūt es tomēr pierakstīšu vēlreiz tavu adresi!" Bet manu doma adrese jau sen ir prom.. |
||||||
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|