kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Friday, September 17th, 2004 |
|
||||||
|
Labdien. Mani sauc Zigrīda Teivāne un es esmu neganta vecmeita un Annai gribas man iesist. Mani un Aneti nelaiž skolā "Jūsu pašu drosības dēļ!" Tajā pašā mirklī, ja Zigrīdas kundze stāvētu tuvāk, es tiešām viņai iesistu pa kreiso sārtvaidziņu. Ar to ir vienkārši skaidrs, ka ĀVĢ ir debila. Un ļoti lielā kvantumā. Tātad Jāiemācās dziedāt kaut kāda latviešu dziesmu - skolotājs ābolītis grib ekskursiju pa manu balsi. Un man sāksies bezkāpšļu terapija. Ilga un smaga. Tā lai kājas sāp katru dienu un dikti - vairāk par muguru - otrais trenūzieris saka ka es nesēžu normāli bet taisu ļurķi. FUI SEV. Līdz kam es esmu nonākusi.. Bet Fredžinalda ir vienkārši lieliska, Burvīga. Man nenormāli patīk - tik pat pasista cik es vai Bromīda sulfāts. Mums labi skan kopā. Mežavecis skrien => |
||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||