kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||
| Wednesday, August 4th, 2004 |
|
||||||
|
Runājot par kleitām, ielīdu nenormāli vecā mammas vidusskolas (!) izlaiduma kleitā. Teikšu godīgi - nav diez kas, viņa laikam tad bija smalkāka pat nekā es tagad, jo jutos nedabīgi uzblīdusi, bet nu ziniet, uz izlaidumu gan laikam tādas kleitas man nebūs. Pārāk smalki, es jau tāda vienkārša mirstīgā atšķirībā no māmulītes, nekāds ķīnas ūberkūlos zīdus man nevajag. ( ... tālāk ... ) |
||||||
|
|
|
||||||
|
Nu nē, nē, šitāds svelmj-karstums man nu nepatīk. Nav pat ko apģērbt sutā šitentetādā. Jāstaigā ar peldmēteli, plēves pončo vai viegli tamborētā triko apkārt, tā kā neapmierina neviens no trim variantiem un sēdēt mājās arī neapmierina (par dažiem grādiem siltāks nekā ārā ), tad atliek vienīgi izvēlēties kaut kas megaplīvojošs no mammas vardrōba. Staigājot un smeļoties spēkus kondicionētā gaisā ( doma par sveramu kondensētu gaisu polietelēna maisiņos nav peļama ) Bet vēl vairāk man patiktu, ja varētu nopirkt mūziku uz svara. Saliktu glītās burciņas un no padomju laika plāksteriem varētu līmēt virsū "Upenes" 1999 garā Vēl joprojām paliek variants strādāt tramvajā kurš atvēsina dzelzu sliežu ceļus ar ūdens Valgmi. Vai arī portatīvo vējeli (roku žāvējamais ar aukstu gaisu) nēsajamu glītā koferīti iekšējā bikšu kabatā. Tēlot ledus pieres aizliegts. |
||||||
|
|
kādreiz bija, bet nu, izbija
|
|||||||||||